Protams. Gari koka soli.
Ja Sonjērs no Želī uzzināja kriptogrammas risinājumu vai atrisināja to pats…
Maršala ziņojumā teikts, ka Želī nav uzticējies Sonjēram.
Malons papurināja galvu.
Varbūt maršals tā tikai rakstījis, lai maldinātu. Sonjērs noteikti bija secinājis ko tādu, ko maršals nezināja. Tāpēc uz• skatīsim, ka Sonjērs bija atradis Lielo mantojumu. Cik mums zināms, Sonjērs daudzkārt kaut kur braucis. Rennā jūs stāstījāt, ka Sonjērs un viņa mīļākā izbraukuši no pilsētas un atgriezušies ar pilnu vezumu akmeņu grotas būvei. Varbūt viņš brauca šurp, lai izņemtu no savas "bankas" daļu dārgumu.
Sonjēra laikā šo ceļojumu būtu vieglāk veikt vilcienā.
Viņam vajadzēja tikt klāt paslēptajai naudai, taču paturēt noslēpumā, kur tā atrodas.
Malons atkal raudzījās uz burtiem. PR1ER EN VENIR. Lūdz, lai ieietu.
Tad viņš nometās ceļos.
Šķiet, tam ir sava jēga. Kas jums tads redzams no tās vietas, ko es no šejienes neredzu? Marks jautāja.
Maloris pārlaida skatienu baznīcai. Iekšā nebija nekā cita vienīgi altāris, kas atradās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Akmens plāksne uz altāra virsmas bija apmēram trīs collas bieza, to balstīja taisnstūraini granīta kluči. Malons saskaitīja klučus horizontālā virzienā. Deviņi. Tad viņš tos skaitīja vertikāli. Septiņi. Viņš pavērsa luktura gaismas staru uz ķērpju apaugušajiem akmeņiem. Vēl varēja saskatīt javu vietās, kur akmeņi bija sastiprināti. Viņš nopētīja vairākas šuves, tad pa vērsa gaismas kūli pret granīta plāksnes apakšējo daļu.
Un ieraudzīja.
Nu viņš saprata.
Un pasmaidīja.
Lūdz, lai ieietu.
Gudri.
De Rokfors neklausījās, ko runā abatijas mantzinis. Kaut ko par budžetu un pārpalikumiem. Abatijas fondā kopumā bija vairāki miljoni eiro. Šī nauda bija iegūta jau sen un tika rūpīgi glabāta, lai ordenim nekad nebūtu jācieš finansiālas grūtības. Īstenībā abatija varēja uzturēt pati sevi. Tai piederošie lauku īpašumi, fermas un maizes ceptuves ražoja tik daudz, ka apmierināja gandrīz visas vajadzības. Vīna darītavas un piena fermas gādāja dzērienus. Ūdens bija tādā pārpilnībā, ka to pa caurulēm novadīja uz ieleju, kur pildīja pudelēs un pārdeva visā Francijā. Protams, vajadzēja pirkt daudz ko tādu, kas papildināja maltītes un nodrošināja pārējās vajadzības. Taču ienākumi no vīna darītavām un ūdens kopā ar ieejas maksu ekskursijām bija tik lieli, ka pietika atliku likām. Kāpēc tad vēl jārunā par pārpalikumiem?
Vai mums trūkst naudas? viņš jautāja, pārtraucot mantzini.
Nebūt ne, mestr.
Kāpēc tad tu mani traucē?
Mestram jāpārzina visi lēmumi, kas saistās ar naudu.
Tam stulbenim bija taisnība. De Rokfors negribēja, ka viņi
traucē. Tomēr mantzinis varēja būt noderīgs.
Vai esi pētījis mūsu finansiālo vēsturi?
Jautājums viņu, šķiet, pārsteidza.
Protams, mestr. Tas jādara ikvienam, kas kļūst par mantzini. Pašreiz es mācu tos, kas pēc amata zemāki par mani.
Cik lielas bija mūsu bagātības tīrīšanas laikā?
Neskaitāmi lielas. Ordenim piederēja vairāk nekā deviņi tūkstoši zemes īpašumu, un nav iespējams aprēķināt, cik tur kopā bijis akru zemes.
Un likvīdie līdzekļi? Nauda?
Atkal grūti teikt. Bijuši gan zelta dināri, gan Bizantijas monētas, zelta florīni, drahmas, markas, kā arī tīrs sudrabs un zelts. Tūkstoš trīs simti sestajā gadā de Molē ieradās Francijā, un viņam bija līdzi divpadsmit nastu zirgi, apkrauti ar tīru sudrabu, kura vērtība nekad nav aprēķināta. Tad vēl tas, ko mēs glabājām seifos.
De Rokfors zināja, par ko mantzinis runā. Ordenis pirmais bija ieviesis seifus, kur glabāja bagātnieku testamentus un vērtīgus dokumentus, kā arī dārglietas un citus vērtīgus priekšmetus. Ordeņa reputācija bija nevainojama, tam uzticējās, tāpēc ordeņa pakalpojumus izmantoja visa kristīgā pasaule protams, par maksu.
Tās mantas gāja zudībā tīrīšanas laikā, sacīja mantzinis. Inventāra saraksti pazuda kopā ar mūsu arhīviem. Tāpēc nav iespējams aprēķināt, kas tur bijis. Tomēr droši var teikt, ka kopsumma mūsdienu valūtā būtu rēķināma daudzos miljardos eiro.
De Rokfors zināja par siena vezumiem, ko uz dienvidiem veduši īpaši izvēlēti brāļi un viņu vadītājs Žilbērs de Blanšfors, kuram pavēlēts, pirmkārt, nevienam neatklāt, kur viņi paslēpj bagātības, un, otrkārt, raudzīties, lai savas zināšanas viņš atbilstīgiī veidā nodod pēcnācējiem. De Blanšfors šo
uzdevumu bija pildījis labi. Pagājuši septiņi gadsimti, bet joprojām neviens nezināja, kur atrodas slēptuve.
Kas tur bija tik vērtīgs, ka Žaks de Molē tik rūpīgi nodrošinājis paslēptuvi?
De Rokfors. trīsdesmit gadus bija lauzījis par to galvu.
Sutanas kabatā ieliktais tālrunis sāka vibrēt, iztrūcinot
vinu. /
Beidzot.
Kas tas ir, mestr? jautāja mantzinis.
De Rokfors savaldījās.
Atstāj mani vienu!
Brālis piecēlās, paklanījās, tad izgāja no istabas. De Rokfors atvāza tālruni un teica:
Ceru, ka mans laiks netiks izšķiests veltīgi.
Kā patiesība var šķiest laiku veltīgi?
De Rokfors uzreiz pazina balsi.
Žofrē.
Kāpēc lai es ticētu jel vienam vārdam? viņš jautāja.
Tāpēc, ka jūs esat mans mestrs.
Tu biji uzticams manam priekštecim.
Kamēr viņš elpoja. Taču pēc viņa nāves brālībai dotais zvērests liek, lai esmu uzticams tam, kas valkā balto sutanu…
Pat tad, ja tev šis cilvēks nerūp.
Jūs daudzus gadus darījāt tieši tāpat.
Vai uzbrukums mestram nozīmē, ka esi uzticams? De Rokfors nebija aizmirsis sitienu pa galvu ar pistoles rokturi, pirms Žofrē un Marks Nels izbēga no abatijas.
Vajadzēja to demonstrēt senešalam.
Kur tu ņēmi šo tālruni?
To iedeva iepriekšējais mestrs, lai es tālruni izmantotu ārpus abatijas mūriem. Tomēr es nolēmu to likt lietā citādi.
Tu un mestrs esat rūpīgi plānojuši.
Viņam bija svarīgi, lai mēs gūtu panākumus. Tāpēc viņš sūtīja dienasgrāmatu Stefanijai Nelai. Lai iesaistītu viņu.
Tā dienasgrāmata ir nevērtīga.
Tā man pateica. Taču to es uzzināju tikai vakar.
De Rokfors jautāja to, ko gribēja zināt.
Vai viņi atrisinājuši kriptogrammu? To, kura redzama maršala ziņojumā?
Jā, atrisinājuši.
Pastāsti, brāli! Kur tu esi?
Pie St. AguJous. Netālu no abatijas drupām ciemata ziemeļu pusē. Netālu no jums.
Vai Lielais mantojums ir tur?
Visas norādes ved uz šejieni. Viņi pašreiz darbojas, meklējot pašu slēptuvi. Mani sūtīja uz Elnu pēc pārtikas.
De Rokfors sāka ticēt Žofrē, tikai nezināja, vai viņš šim cilvēkam tic izmisīgas vēlmes vai skaidra sprieduma dēļ.
Brāli, ja tu melo, es tevi nogalināšu.
Par to es nešaubos. Jūs esat nogalinājis ari agrāk.
Ko es esmu nogalinājis? De Rokfors Paprata, ka nevajag jautāt, tomēr nevarēja atturēties.
Jūs noteikti esat nonāvējis Ernstu Skovilu. Varbūt Larsu Nelu? Par to ir grūti spriest, vismaz no tā, ko man stāstījis iepriekšējais mestrs.
De Rokfors gribēja prašņāt vēl, bet saprata, ka turpmākie jautājumi nozīmētu tikai atzīšanos, tāpēc sacīja:
Tu esi fantazētājs, brāli.
Esmu dzirdējis daudz sliktākus apzīmējumus.
Kādi ir tavi motīvi?
Gribu kļūt par bruņinieku. To varat izlemt vienīgi jūs. Pirms dažām dienām kapelā, kad apcietinājāt senešalu, jūs teicāt, ka tas nekad nenotiks. Tad es nolēmu iet pa citu ceļu pa ceļu, ko iepriekšējais mestrs nebūtu atzinis par labu. Tādēļ devos tālāk, uzzināju, ko vien varēju, un gaidīju, līdz varēšu jums piedāvāt to, ko vēlaties. Savukārt es jums lūdzu tikai piedošanu.