Ja tas, ko saki, ir patiesība, tu to saņemsi.
Es drīz vien atgriezīšos drupās. Viņi tur grib palikt pa nakti. Jūs jau esat redzējis, cik lielas ir viņu iespējas. Lai gan es nekādā ziņā nedomāju, ka varu spriest jūsu vietā, tomēr ieteiktu rīkoties enerģiski.
Varu galvot, brāli, ka rikošos ārkārtīgi enerģiski.
PIECDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
Malons piecēlās un devās uz altāra pusi. Luktura gaismā viņš bija ievērojis, ka altāra virsmas plāksni ar granīta klučiem nesavieno cementa javas šuve. Viņa uzmanību bija piesaistījis atbalsta kluču izkārtojums septiņi un deviņi, bet, nometoties uz ceļiem, viņš bija pamanījis plaisu.
Pie altāra viņš noliecās un paspīdināja lukturi tuvāk.
Virsma nav nostiprināta ar javu.
Tas nav vajadzīgs, sacīja Marks. To notur smagums. Paskatieties! Plāksne ir trīs collas bieza un sešas pēdas gara.
Bigū savu kriptogrammu bija paslēpis Rennas baznīcas altāra stabā. Es gudroju, kāpēc viņš izvēlējies šādu slēptuvi. Tā ir īpaša, vai ne? Lai tiktu tai klāt, vajadzēja pacelt plāksni tā, lai tapa atbrīvotos, tad iebīdīt stikla pudelīti nišā. Pabīdot plāksni atpakaļ vietā, pudelīte bija apbrīnojami labi noslēpta. Taču tas nav viss. Šādi Bigū arī atstāja vēsti. Malons nolika lukturi. Jāmēģina plāksni pacelt.
Marks ķērās pie viena gala, Malons pie otra. Satvēris plāksni ar abām rokām, viņš mēģināja to izkustināt no vietas.
Plāksne mazliet pavirzījās.
Jums taisnība, viņš teica Markam. Tā ir tikai uzlikta uz pamata. Šķiet, piesardzība ir lieka. Grudīsim to nost.
Abi grozīja un grūstīja akmens plāksni, līdz tā nosvērās uz sāniem un nogāzās uz grīdas.
Malons raudzījās taisnstūra caurumā, kas pavērās skatienam, un redzēja vaļīgi saliktus akmeņus.
Tā bedre ir pilna ar akmeņiem, Marks teica.
Malons smaidīja.
Protams. Ņemsim tos ārā.
Kāpēc?
Ja jūs būtu Sonjērs un negribētu, lai kāds uziet slēptuvi, šī akmens plāksne labi noderētu ziņkārīgo atvairīšanai. Taču akmeņi ir vēl noderīgāki. Jūs pats vakar teicāt. Mums jādomā tā, kā ļaudis domāja pirms simt gadiem. Palūkojieties visapkārt! Neviens nenāktu šurp meklēt dārgumus. Te ir tikai drupas. Kas gan būtu mēģinājis ārdīt altāri? Tas te stāvējis vairākus gadu simteņus. Taču, ja nu kādam tomēr ienāktu prātā to izkustināt, viņš ieraudzītu tikai akmeņus.
Altāra pamats pacēlās aptuveni trīs pēdu augstumā no grīdas, un viņi sāka žigli mest akmeņus ārā. Pēc desmit minūtēm iedobe bija tukša. Apakšā varēja redzēt netīrumus.
Malons ielēca iekšā. Viņam šķita, ka sajutis vieglu vibrāciju. Viņš pieliecās un pataustīja zemi. Augsne bija izkaltusi un atgādināja tuksneša smiltis. Marks rādīja gaismu, bet Malons ar sauju grāba nost zemi. Sešu collu dziļumā viņš kaut ko sataustīja. Ar abām rokām norausis smiltis no pēdu plata laukumiņa, viņš saskatīja koka dēļus.
Palūkojies augšup, viņš pasmaidīja.
Jauki just, ka esi spriedis pareizi.
De Rokfors iebrāzās kapelā un pievērsās koncilam. Pēc sarunas ar Žofrē viņš bija izziņojis steidzamu ordeņa virsnieku sanāksmi.
Lielais mantojums ir atrasts, viņš teica.
Visi vērās viņā ar mēmu izbrīnu.
Slēptuvi atradis iepriekšējais senešals ar saviem sabiedrotajiem. Viens no viņiem ir mūsu brālis mans spiegs. Viņš ziņoja, ka meklējumi bijuši veiksmīgi. Laiks atgūt mūsu mantojumu.
Kā jūs domājat rīkoties? jautāja kāds virsnieks.
Došos turp kopā ar bruņinieku pulciņu, un mēs viņus sagūstīsim.
Atkal līs asinis? kapelāns iejautājās.
Ja rīkosimies uzmanīgi, tas nenotiks.
Kapelānu teiktais, šķiet, neietekmēja.
Iepriekšējais senešals un Žofrē, kurš acīmredzot ir jūsu spiegs, jo starp viņa sabiedrotajiem neviena cita brāļa nav, jau nogalinājuši divus brāļus. Nav iemesla cerēt, ka viņi nenošaus vēl kādu.
De Rokforam bija diezgan.
Kapelān, šis nav ticības jautājums. Jūsu norādījumi šoreiz nav vajadzīgi.
Par ordeņa brāļu drošību esam atbildīgi mēs visi.
Jūs iedrošināties teikt, ka es nedomāju par ordeņa drošību? De Rokfors pacēla balsi. Vai apšaubāt manu autoritāti? Apstrīdat manu lēmumu? Sakiet, kapelān, es gribu dzirdēt.
Pat ja venēcietis bija izbijies, ne viņa izturēšanās, ne balss nelika to manīt. Viņš tikai sacīja:
Jūs esat mans mestrs. Man jābūt lojālam pret jums… jebkurā gadījumā..
Dc Rokforam nepatika nekaunīgais tonis.
Taču, mestr, turpināja kapelāns, jūs pats teicāt, ka mums visiem jāpiedalās tik nopietnu jautājumu izlemšanā, vai ne? Daži virsnieki pamāja. Vai jūs konklāvā neteicāt brāļiem, ka uzsāksiet atšķirīgu ievirzi?
Kapelān, mēs gribam doties tik nopietnā misijā, kādu ordenis nav pieredzējis gadu simteņiem ilgi. Man nav laika strīdēties ar jums.
Manuprāt, pati galvenā mūsu misija ir slavēt mūsu Kungu un Dievu. Un tas ir ticības jautājums, par kuru man ir tiesības izteikties.
De Rokfors neizturēja.
Jūs tiekat atlaists.
Kapelāns nekustējās. Neviens neteica ne vārda.
Ja jūs tūlīt pat neiesiet projām, likšu jūs saņemt ciet un vēlāk atvest pie manis, lai sodītu. De Rokfors brītiņu klusēja. Tas nebūs patīkami.
Es iešu. Kā pavēlējāt. Kapelāns piecēlās un ar pirkstu galiem viegli pieskārās galvai.
Un vēlāk es noteikti runāšu ar jums.
De Rokfors gaidīja, līdz kapelāns iziet ārā, tad sacīja pārējiem:
Mēs ilgi esam meklējuši savu Lielo mantojumu. Tagad tas drīz vien būs mums rokā. Lai kas atrodas glabātavā, tas pieder vienīgi mums. Esmu nolēmis pieprasīt to, kas ir mūsu likumīgais īpašums. Man palīdzēs divpadsmit bruņinieku. Atstāju jūsu ziņā tos izvēlēties. Lai viņi apbruņojas un stundas laikā sapulcējas sporta zālē!
%
Malons pasauca Stefāniju un Kasiopeju un lūdza atnest lāpstu no Kasiopejas mašīnas. Abas sievietes ienāca baznīcā kopā ar Henriku, un Malons izstāstīja, ko viņi ar Marku atraduši.
Varen atjautīgi, viņam teica Kasiopeja.
Reizēm man šis tas padodas.
ļāizvāc no turienes netīrumi, bilda Stefānija.
Dodiet lāpstu!
Malons meta ārā no bedres smiltis. Pēc dažām minūtēm bija atsegti trīs nomelnējuši dēļi. Vienā pusē tie bija savienoti ar metāla sloksnēm. Otra puse veidoja lūku, kas bija iestiprināta eņģēs un vērās uz āru.
Malons noliecās un uzmanīgi pieskārās metālam.
To saēdusi rūsa. Eņģes simt gadu laikā ir sairušas. Viņš izslējās un ar lāpstu atskaldīja nost eņģu atliekas.
Kā tu to domā simt gadu? jautāja Stefānija.
Lūku uzbūvējis Sonjērs, sacīja Kasiopeja. Koks ir saglabājies pavisam labi, tas nekādā ziņā nav tur atradies vairākus gadsimtus. Turklāt tas nolīdzināts ar ēveli, bet viduslaikos dēļus nemēdza šādi apstrādāt. Sonjēram vajadzēja nodrošināt ērtu pieeju šai vietai, tāpēc, to atradis, viņš pārbūvēja lūku.
Es domāju tāpat, teica Malons. Tagad es saprotu, kā viņš tika galā ar smago akmens virsmu. Viņš to gluži vienkārši pabīdīja nost līdz pusei, izņēma akmeņus, kas bija sakrauti lūkai virsū, nokāpa lejā, tad atkal visu salika atpakaļ vietā. Cik man zināms, viņš bijis spēcīgs vīrs. Turklāt sasodīti gudrs.
Iespiedis lāpstu kā ķīli spraugā pie lūkas malas, viņš cēla lūku uz augšu. Marks satvēra tās malu un turēja. Malons nosvieda lāpstu, un divatā viņi izcēla lūku ārā, atklājot skatieniem tumšu ieeju.