Torvaldsens lūkojās tukšumā.
Apbrīnojami. Šķiet, te patiešām ir īsta vieta.
Stefānija iespīdināja atverē luktura gaismu. Pret vienu no
bedres akmens sienām bija atbalstītas trepes.
Vai tās izturēs? Kā jūs domājat?
To var noskaidrot tikai kāpjot.
Malons laida kāju lejā un uzmanīgi atspiedās pret pirmo šķērskoku. Trepes bija izgatavotas no resniem baļķēniem. Malons cerēja, ka naglas joprojām tos satur kopā. Viņš pamanīja dažas aprūsējušas naglu galviņas. Tad viņš pārnesa visu svaru uz kāju, ar rokām cieši pieķēries pie altāra malas. Taču šķērskoks izturēja. Viņš uzlika otru kāju uz šķērskoka.
Šķiet, turēs.
Man ir mazāks svars, ieteicās Kasiopeja. Es labprāt kāptu pirmā.
Malons pasmaidīja. jaujiet to godu man!
A, es zināju, viņa sacīja. Jūs to ļoti gribat.
Jā, Malons patiešām gribēja. Viņu vilināja tas, kas atradās bedrē, viņš jutās tāpat, kā slepenos plauktos meklējot retu grāmatu. Nekad nevarēja zināt, kas atradīsies.
Arvien vēl turēdamies pie altāra malas, Malons uzkāpa uz otrā šķērskoka. Attālums starp tiem bija aptuveni astoņpadsmit collas. Ātri satvēris ar rokām augšējo šķērskoku, viņš kāpa vēl zemāk.
Šķiet, viss kārtībā, viņš ieteicās.
Uzmanīgi pārbaudot katru šķērskoku, Malons laidās arvien zemāk. Stefānija un Kasiopeja rādīja gaismu ar lukturiem. Malons redzēja, ka trepes beidzas. Zemi klāja grants un akmeņi dūres lielumā vai vēl lielāki.
Pasviediet lukturi! viņš sauca.
Torvaldsens nometa lejā vienu lukturi. Malons to noķēra un paspīdināja gaismu visapkārt. Trepju augstums no zemes līdz griestiem bija aptuveni piecpadsmit pēdas. Viņš redzēja, ka atrodas gaitenim līdzīgas ejas galā; alu kaļķakmenī bija izgrauzis lietus un kūstošā sniega ūdens, miljoniem gadu sūcoties caur klintīm. Malons zināja, ka šādu eju un tuneļu Pirenejos ir ļoti daudz.
Kāpēc jūs nekāpjat zemē? Kasiopeja jautāja.
Tas nav tik vienkārši. Malons juta, ka muguru apņem saltums, kas, šķiet, nebija izskaidrojams tikai ar vēso gaisu. Es aizlīdīšu trepēm otrā pusē. Nometiet lejā kādu akmeni! Viņš iekārtojās uz šķērskoka trepju aizmugurē.
Vai kārtībā? sauca Stefānija.
Met!
Garām aizlidoja akmens. Malons noraudzījās, kā tas atsitas pret oļiem un lido tālāk.
Viņš paspīdināja gaismu uz vietu, kur bija trāpījis akmens.
Jums taisnība, teica Kasiopeja. Zem virskārtas tieši trepju galā ir bedre.
Metiet vēl akmeņus, iekams atradīsim cietu zemi.
Lejup lidoja vēl četri akmeņi un dobji atsitās pret zemi.
Tagad Malons zināja, kur likt kāju, tāpēc nokāpa un ar lukturi pētīja ierīkotās lamatas. Bedre bija aptuveni trīs pēdas plata un vismaz trīs pēdas dziļa. Malons pastiepa roku un izvilka no tās plānos dēlīšus, kas bija pārlikti pār bedri. Tie bija tik plāni, ka neizturētu vīrieša auguma svaru, bet biezi diezgan, lai noturētu grants kārtiņu. Bedres dibenā atradās metāla piramīdas ar asiem galiem, uz kuriem iebrucējs, neko nenojauzdams, varētu uzdurties. Laika gaitā metāls bija oksidējies, bet gali arvien vēl asi.
Sonjērs pamatīgi nodrošinājies, Malons sacīja.
Tās lamatas varbūt ierīkojuši templieši, Marks ieminējās. Vai tas ir misiņš?
Bronza.
Ordenī bija ļoti lietpratīgi metālkalēji. Viņi prata strādāt gan ar misiņu, gan ar bronzu un varu. Baznīca aizliedza zinātniskus eksperimentus, tāpēc viņi šīs zināšanas apguva no arābiem.
Dēļi virs bedres nevar būt septiņsimt gadus veci, teica Kasiopeja. Sonjērs droši vien labojis templiešu aizsargiekārtas.
Tas nozīmē, ka šīs varbūt ir tikai pirmās lamatas.
SEŠDESMITĀ NODAĻA
Malons skatījās, kā Stefānija, Marks un Kasiopeja kāpj lejā. Torvaldsens palika augšā gaidot, kad atgriezīsies Žofrē, un bija gatavs pasniegt vajadzīgos instrumentus.
Es runāju nopietni, Marks sacīja. Templieši pirmie sāka ierīkot lamatas. Esmu lasījis hronikās par metodēm, ko viņi izgudrojuši.
Turiet acis vaļā! teica Malons. Ja gribam atrast to, kas te atrodams, jāmeklē.
Pulkstenis ir jau pāri trijiem, Kasiopeja ierunājās. Pēc divām stundām saule rietēs. Šeit jau tā ir auksti. Drīz vien iestāsies nakts.
Jaka bija silta, bet Malons domāja, ka ļoti noderētu cimdi un siltās zeķes, ko vajadzēja atvest Žofrē. Ejā, kas stiepās uz abām pusēm, gaisma ieplūda tikai no augšas. Malons domāja, ka bez lukturiem viņi nevarētu saskatīt pat savus pirkstus.
Dienas gaisma te neko nevar līdzēt. Tik un tā vajadzīgi lukturi. Vienīgi jāsagaida, kad atgriezīsies Žofrē ar ēdienu un siltām drēbēm. Henrik! viņš sauca. Pasakiet, kad krietnais brālis būs atgriezies.
Lai veicas, Koton!
Malonam iztēlē drūzmējās visdažādākās varbūtības.
Ko jūs par šo domājat? viņš jautāja pārējiem.
Šī varbūt ir daļa no horreum, teica Kasiopeja. Kad šeit valdīja romieši, viņi ierīkoja pazemes noliktavas, kur glabāt produktus, kas ātri bojājas. Agrīna saldētavas versija. Vairākas saglabājušās līdz mūsdienām, un šī varbūt ir viena no tām.
Vai templieši to zināja? Stefānija jautāja.
Arī viņiem bija tādas noliktavas, Marks paskaidroja. Viņi mācījās no romiešiem. Kasiopeja zina, ko saka. Kad
Žaks de Molē lika Žilbēram de Blanšforam jau laikus noslēpt tempļa dārgumus., viņš noteikti varēja izvēlēties šādu vietu. Zem necilas baznīcas pie nelielas abatijas, kurai nebija nekādas saistības ar ordeni.
Malons pavērsa luktura staru kūli uz priekšu, tad pagriezās un paspīdināja gaismu pretējā virzienā.
Uz kuru pusi?
Labs jautājums, ieteicās Stefānija.
Jūs ar Marku ejiet turp! viņš sacīja. Es un Kasiopeja dosimies uz otru pusi. Malons redzēja, ka šāds lēmums nepatīk ne Markam, ne Stefanijai. Tagad nav īstais laiks jūsu ķildām. Atlieciet tās! Dariet, kas jādara! Tā tu mēdzi teikt man, Stefānija.
Stefānija neiebilda.
Viņam taisnība. Ejam! viņa sacīja Markam.
Malons noraudzījās, kā abi nozūd tumsā.
Gudri, Malon, Kasiopeja čukstēja. Tomēr… vai bija prātīgi sūtīt viņus abus kopā? Starp viņiem valda pamatīgas nesaskaņas.
Neliela spriedze liks viņiem novērtēt vienam otru.
To pašu var teikt par mani un jums, vai ne?
Malons iespīdināja viņai sejā luktura gaismu.
Ejiet pa priekšu, tad jau redzēsim.
De Rokfors un divpadsmit brāļi no dienvidu puses tuvojās senās abatijas drupām. Viņi bija apgājuši ap St. Agulous ciematu un novietojuši mašīnas biezā mežā kilometru no ciemata, tad kāpuši arvien augstāk caur krūmājiem, pār iesarkaniem akmeņiem. De Rokfors zināja, ka šo apvidu iecienījuši kalnu tūristi. Apkārt varēja redzēt zaļas nogāzes un purpurkrāsas klintis, bet taka bija labi iemīdīta. To varbūt izmantoja vietējie aitu gani, un tā viņus aizveda līdz vietai, kas atradās nepilna kilometra attālumā no sen pamestās abatijas sabrukušajām sienām.
De Rokfors apstājās un palūkojās pulkstenī. Gandrīz Četri. Brālis Žofrē bija teicis, ka atnāks šurp četros. Viņš paskatījās visapkārt. Simt metrus augstāk uz klints varēja redzēt drupas. Malona nomātā mašīna bija novietota zemāk uz nogāzes.
Ejiet un paslēpieties kokos! de Rokfors pavēlēja. Izturieties klusi!
Pēc brīža uz grantētā ceļa parādījās Land Rover, kas rāpās augšup pa nogāzi un apstājās pie nomātās mašīnas. De Rokfors redzēja, ka no tās izkāpj Žofrē, un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro apkaimi, taču de Rokfors nerādījās, jo nebija pārliecināts, vai tās nav lamatas.