KAUJĀ UZVAR SEŠPADSMIT JĀTNIEKU
Drīz parādījās pazīstamas vietas: Kotočes rags, Tabasko grīva. Atcerēdamies izdevīgo preču apmaiņu, ko šajās vietās izdarīja Grihalva, Kortess nolēma te dažas dienas uzkavēties. Taču šoreiz uzņemšana bija savādāka. Dodamies laivās pa upi uz augšu, spānieši piekrastes biezokņos pamanīja lielu pulku indiāņu karotāju. Viņu bija tūkstošiem. Kad spānieši mēģināja piestāt pie krasta, indiāņi draudoši vicināja pīķus.
Sarunām ar indiāņiem spānieši nosūtīja Agilāru, bet viņu negribēja uzklausīt.
— Ja izkāpsiet malā, visus nogalināsim., — paziņoja indiāņu virsaiši.
Cēloņi šai straujajai pārmaiņai attiecībās pret spāniešiem noskaidrojās tikai vēlāk. Izrādījās, ka visas ind.āņu ciltis bija dziļi sašutušas par viesmīlību, ar kādu šajās vietās bija uzņemts
Grihalva. Indiāņus, kas dzīvoja Tabasko krastos, sāka dēvēt par gļēvuļiem un nodevējiem. Viņi apsolīja izpirkt savu vainu un, ja baltie no jauna ierastos, sagaidīt tos tā, kā jāsagaida iekarotāji.
Nospriedis, ka rīts gudrāks par vakaru, Kortess pavēlēja pārnakšņot kādā salā. Rīta ausmā viņš nosūtīja nelielu nodaļu indiāņu aizmugurē. Spānieši, kuri šīs vietas pazina, ziņoja, ka lejpus salas palmu birzī esot ceļš, kas vedot uz Tabasko ciemu. Nodaļai tika pavēlēts ieņemt šo ceļu un ciemu. Pats Kortess ar galvenajiem spēkiem devās augšup pa ūpi, lai uzbruktu ienaidniekam no frontes.
Kauja sākās, jau tuvojoties krastam. Drīz vien spānieši tika izsisti no savām laivām. Viņiem bija jācīnās, stāvot līdz jostas vietai ūdenī. Kājas grima glumajās dūņās. Bet balto uguns bija pārāk stipra, indiāņi neizturēja, un Kortesa kareivji pēc īsas, bet niknas cīņas izsēdās krastā.
Neizdevās indiāņiem noturēties arī pie savlaicīgi ierīkotā aizsprostojuma. Spāniešu tērauda zobeniem indiāņi varēja stādīt pretī tikai koka pīķus. Kauja pievirzījās pie ciema, kur jau agrāk bija aizbarikādētas visas ielas. Karstākajā cīņas brīdī atsteidzās nodaļa, kas bija nosūtīta ienaidnieka spēku apiešanai, un deva triecienu no aizmugures. Tas arī izšķīra kauju.
Indiāņi atkāpās organizēti. Viņu atiešana nemaz nelīdzinājās paniskai bēgšanai.
Ieņēmis iedzīvotāju atstāto ciemu, Kortess steidzās pievienot jaunu teritoriju Spānijas karaļa īpašumiem. Diezgan interesanti šādu «pievienošanu» apraksta Bernals Diass:
«Kortess rīkojās pēc visām formalitātēm … Ar savu zobenu viņš trīs reizes cirta varenā kokā, kas auga liela tempļa pagalmā, un skaļā balsī paziņoja, ka ar zobenu un vairogu, un visu savu varu gatavs aizsargāt jauno īpašumu pret ikvienu, kurš to iekārotu. Bet mēs visi skaļi apliecinājām akta pareizību un zvērējām palīdzēt viņam vienmēr un visur. Karaļa notārs to visu rūpīgi ierakstīja protokolā.»
Vai pēc visām šīm izdarībām indiāņi varēja kaut mirkli šaubīties par to, ka slepkavības un laupīšanas, kas notika viņu acu priekšā, ir pilnīgi likumīgas? Protokols, ko daudzu liecinieku klātbūtnē parakstīja pats karaļa notārs, taču apliecināja, ka kopš šī brīža indiāņi un viņu zeme pieder Spānijas karalim Kārlim V.
Nakts pagāja mierīgi. Ciematā valdīja tāds klusums, it kā viss apkārtnē būtu izmiris. Tas Kortesam šķita aizdomīgi. Viņa bažas vēl pastiprinājās, kad viņš uzzināja, ka aizbēdzis indiānis, kas jau vairākus gadus kalpoja spāniešiem par tulku. Atstādams nometni, viņš it kā par izsmieklu bija pakāris kokā ienīsto spāņu kareivja formas tērpu, ko viņam bija piespieduši nēsāt.
Kortess saprata, ka tulks noteikti paziņos saviem ciltsbrāļiem par ekspedīcijas nelielajiem spēkiem. Viņš centīsies pārliecināt indiāņus, ka spāniešu rīcībā nepavisam nav nekādu pārdabisku spēku, kādus tiem piedēvē, un ka tos var sakaut lupatu lapatās, ja rīkojas kopīgiem spēkiem, nepakļaujas draudiem un iebaidīšanai.
Tā ari notika. Indiāņi strauji uzbruka visām trim nodaļām, kuras nosūtīja izlūkos, un tās ar pūlēm izlauzās atpakaļ uz nometni, cietušas lielus zaudējumus. Pārbēdzēja uzmundrināti, indiāņi nolēma spāniešus iznīcināt, nevienu neizlaist dzīvu
Uzzinājis no gūstekņiem, ka virsaišu padome nolēmusi uzbrukt spāniešiem, Kortess nolēma sagrābt iniciatīvu savās rokās. — Mēs uzbruksim, nevis aizstāvēsimies, — viņš paziņoja karaspēkam.
No kuģiem nogādāja krastā lielgabalus un zirgus. Kājnieku un artilērijas vadību uzticēja pieredzējušiem virsniekiem, bet pats Kortess komandēja jātnieku grupu.
Pa purvainiem, kanālu izvagotiem laukiem, ar pūlēm cilādamas kājas staignajā zemē, spāniešu vienības devās pretī indiāņiem. Lielgabalus vilka pa šauro ceļu, kas šķērsoja lauku.
Visa indiāņu uzmanība bija piesaistīta šīm nodaļām, kas devās uzbrukumā, un neviens nepamanīja nelielo jātnieku grupu, kas veica dziļu apiešanas manevru.
Debesis aptumšoja tūkstošiem bultu un akmeņu, kas lidoja uz spāniešiem. Jau pirmajā kaujas minūtē tika ievainoti
septiņdesmit cilvēku. Bet biezie indiāņu pūļi bija lielisks mērķis artilērijai, un katra zalve izrāva no viņu rindām desmitiem un simtiem upuru.
Taču briesmīgie zaudējumi, simtiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto nespēja satricināt dzimtās zemes aizstāvju vīrišķību. Indiāņi cīnījās varonīgi, kā cīnās ļaudis, kas dziļi pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu. Artilērija pļāva viņu rindas, bet viņi to it kā nemaz nemanīja, parādīdami pilnīgu nāves nicināšanu. Ar kaujas saucieniem viņi uzbruka spāniešiem, līdz pēdējam elpas vilcienam neizlaizdami no rokām loku un pīķi. Kritušo vietā stājās jauni cīnītāji. Vilnis pēc viļņa vēlās uz spāniešiem, un šķita — tūlīt pārklās un galīgi aprīs tos.