Kareivji piekrita, kaut gan no tā stipri cieta viņu pašu intereses: piektā daļa pienācās arī karalim, tātad atskaitot arī to,
ko sev izprasīja Kortess, visiem pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem palika pāri 60 procentu ienākumu.
Šo lēmumu tūlīt ierakstīja karaļa notāra grāmatā, un tā tas ieguva likumīgu spēku.
Turpat arī nolēma dibināt jaunu pilsētu — cietoksni Vila rika de la Vera Krusu (īstenā krusta bagātā pilsēta) jeb īsāk — Verakrusu. Lūk, kā par to raksta Bernals Diass:
«Ievēlējām mēs pilsētas pārvaldītājus, alkaldus un rezidentus [kopienas amatpersonas], tirgus laukumā ierīkojām kauna stabu, bet aiz pilsētas uzcēlām karātavas. Tā tika likts pamats pirmajai jaunajai pilsētai.» Pirmās ierīces, kuru ievajadzējās kolonistiem, dibinot pil- .sētu, — kauna stabs un karātavas, ir daiļrunīgi atribūti, kas raksturo spāņu iekarotāju seju un tikumus.
DIVKOSĪGA SPELE
Bet Velaskesa piekritēji nebūt nerimās. Viņi centās pierādīt, ka Kortesa ievēlēšanu nevarot uzskatīt par likumīgu.
— Tas bija inscenējums, ko viņš pats iepriekš sagatavojis, — viņi apgalvoja. Beidzot izcēlās kautiņš Kortesa un Velaskesa piekritēju starpā.
Tad Kortess, ieguvis varu, nolēma pielietot spēku. Visaktīvākos musinātājus iekala važās un nosūtīja uz karavelām. Citus ieskaitīja nodaļā, kas sastāvēja no viņa piekritējiem. Šai nodaļai uzdeva sameklēt apkārtnē pārtiku nometnei. Kortess pareizi sprieda, ka tādos apstākļos, kad pastāvīgi draudēs indiāņu uzbrukuma briesmas, viņa pretiniekiem nebūs nekādas patikas dumpoties.
Spāniešu izcelšanās piekrastē, kur viņi nodibināja Verakrus-is pilsētu. Pa labi — Marina pārliecina indiāņus pāriet Kortesa pusē. Zīmējums no acteku rokraksta.
Kad pēc kāda laika nodaļa atgriezās ar vistām un graudu maisiem, noskaņojums nometnē jūtami uzlabojās. Nevēlēdamies saasināt attiecības un tādā veidā sekmēt jau tā nelielo spāniešu spēku sašķelšanos, Kortess «augstsirdīgi» piedeva nemierniekiem un dažus no viņiem pat apbalvoja ar zeltu. Daudzi no viņa ienaidniekiem diezgan drīz kļuva par viņa draugiem.
Kad miers bija atjaunots, Kortess sadalīja savu karaspēku divās daļās. Lielāko daļu novietoja uz karavelām un nosūtīja uz līci, pie kura bija nodomāts uzcelt pilsētu un cietoksni. Pats Kortess mazākās nodaļas priekšgalā devās uz turieni pa sauszemi, lai pa ceļam paciemotos totonaku galvaspilsētā Sempoalā.
Jo vairāk spānieši attālinājās no Atlantijas okeāna, jo vairāk izmainījās ainava. Aiz muguras palika tuksnešainā piekrastes josla. Spānieši šķērsoja brīnumjauku līdzenumu, kas slīga krāšņā zaļumu rotā. Viņi atpūtās kokosa palmu ēnā, gāja gar necaurejamiem tropiskiem biezokņiem, jūsmoja par spilgtiem neredzētu formu ziediem. Viņu dzirdi glāstīja putnu dziesmas. Šķiet, ka ne uz vienas mākslinieka paletes neatrastos tādas krāsas, lai attēlotu šo putnu spalvu krāšņumu.
Krietnā attālumā no totonaku galvaspilsētas spāniešus sagaidīja īpaši sūtņi. Ar lielu godu viesus ieveda Sempoalā, kur viņus sagaidīja ar ziedu pušķiem un vainagiem. Vientiesīgie totonaki turēja Kortesu par savu glābēju.
Sempoala bija liela pilsēta, kas ar saviem labiekārtojumiem un iedzīvotāju skaitu (30 tūkstoši cilvēku) neatpalika no daudzām prāvām toreizējās Spānijas pilsētām. Mūra ēku mirdzošās ārsienas maldināja dažu labu spānieti, kam visur rēgojās dārgmetāli. — Šīs sienas apklātas ar pulētu sudrabu, — viņi apgalvoja Kortesam, un, kad kļūda atklājās, visi viņus izsmēja.
Kamēr Kortesa kareivji atpūtās, ēda un dzēra, viņš pats ar Marinas starpniecību veda sarunas ar totonaku valdnieku. Ar pateicību pieņēmis zelta izgreznojumus un citas dāvanas, Kortess paziņoja, ka ieradies šeit, izpildot Spānijas karaļa
pavēli, lai izdeldētu ļaunumu un pārestības, sodītu netaisnīgos, aizstāvētu apspiestos.
Tādas runas visiem patika. Totonaku valdnieks sāka rūgti žēloties par actekiem, kas prasot no viņa milzīgas nodevas, bet daudzus jaunekļus un jaunavas aizvedot verdzībā un pat upurējot saviem dieviem.
— Mēs to vairs nepieļausim! — izsaucās Kortess. — Acteku patvaļai tiks darīts gals. Mēs palīdzēsim jums nomest ienīsto jūgu!
— Bet, ja mēs parādīsim kaut Akmenī cirsta totonaku dieva vismazāko nepaklausību, tad Mon-
tezumas karapulki līdzīgi udenskritumam, kas traucas no kalniem, brāzlsies pār mūsu līdzenumu, nodedzinās mūsu pilsētas, aizvedīs gūstā mūsu iedzīvotājus, — sacīja kasiki.
— Viens spānietis ir stiprāks par veselu acteku armiju! — lepni atbildēja Kortess, pūlēdamies neatlaidīgi uzzināt, kādi spēki ir totonaku un citu apspiesto tautu rīcībā.
Kortess uzzināja, ka totonaki dzīvojot trīsdesmit pilsētās un lielos ciemos un ka viņi varot dot desmitiem tūkstošu karotāju. Bet actekiem esot ievērojami lielāki spēki.
Daudz ļoti vērtīgu ziņu ieguva Kortess un, atvadījies un apsolījis savu palīdzību, devās tālākajā ceļā. Totonaku valdnieks ne tikai apgādāja spāniešus ar pārtiku, bet arī nodeva viņu rīcībā četrsimt nesēju.
Nākošajā dienā Kortesa nodaļa sasniedza Čiauistlānu — lielu totonaku pilsētu. Tā atradās augstā kalnā, ko no līča puses sedza stāva klints. Arī šeit Kortesu sagaidīja ļoti draudzīgi.
Runādamies ar pilsētas vecākajiem galvenajā laukumā, Kortess manīja, ka ļaudis kļūst nemierīgi. Kortesa sarunu biedri pēkšņi nobālēja, sāka drebēt bailēs un steidzīgi aizgāja. Izrādījās, ka pilsētā ieradušies pieci nodokļu ievācēji. Drīz spānieši tos ieraudzīja.
Tie bija bagāti ģērbti cilvēki, kuriem rokās bija spieķi ar saliektu galu — varas simbolu. Viņa tumšie, mirdzošie mati galvas vidū bija sasieti pušķī, kurā bija ievītas rozes. Katram nodokļu ievācējam sekoja kalpotājs ar vēdekli.