Uzpūtīgie Montezumas augstie ierēdņi pagāja garām spāniešiem, pat neuzmezdami tiem skatienu. Kā pašu par sevi saprotamu lietu viņi pieņēma īpašā telpā viņiem sagatavotos izmeklētos ēdienus un dzērienus. Pamielojušies viņi pārmeta totonaku vadoņiem, ka tie bez Montezumas ziņas ielaiduši spāniešus savās pilsētās. Par to viņiem būšot jāsaņem stingrs sods. Bet tagad viņiem jādodot divdesmit jaunekļu un jaunavu par izpirkšanas upuri.
Uzzinājis par to no Marinas, Kortess sāka kūdīt totonakus, lai nepakļaujas.
— Nepadodieties un neklausiet viņiem! Atsakieties maksāt meslus un dot cilvēkus!
— Tad mēs visi iesim bojā! — izmisis atbildēja viens no kasikiem.
— Mēs jūs aizsargāsim! Neviens mats nenokritīs no jūsu galvas!
Tāda stipra aizstāvja iedrošināti, totonaki sagrāba Montezumas sūtņus, sasēja tos un iemeta cietumā.
Vēsts par bālģīmju cēlumu un taisnīgumu zibens ātrumā izplatījās pa totonaku pilsētām un ciemiem. Viņus iesauca par
«teotles» — dieviem. Likās neticami, ka parastie cilvēki uzdrošinātos rīkoties tik «varonīgi» …
Totonaki gribēja nodokļu ievācējus sodīt ar nāvi, bet Kortess aizliedza viņiem to darīt. «Nevajag izliet cilvēku asinis,» liekulīgi pamācīja indiāņus tas, kura rokas bija notraipītas tūkstošiem nevainīgu upuru asinīm.
Lai gūstekņus labāk apsargātu, pie cietuma nostādīja spāniešu sardzi. Jau tajā pašā naktī divi ierēdņi guva iespēju «bēgt». Viņus itin vienkārši atbrīvoja no saitēm un slepeni nogādāja pie Kortesa.
Viņš tos saņēma ļoti laipni, nomierināja un paziņoja, ka rīt atbrīvošot arī pārējos gūstekņus. Pēc tam «bēgļus» slepeni nosūtīja uz drošu vietu. No turienes viņi mierīgi varēja atgriezties savā galvaspilsētā un ziņot Montezumam, ka Kortess jūtot Totonaku darināta akmens patiesu mīlestību un draudzību pret skulptūra. Meksikas valdnieku . ..
No rīta Kortess totonaku klātbūtnē izskata pēc sodīja divus «nevīžīgos» sargkareivjus, kuru «vainas dēļ» bija notikusi «bēgšana».
— Pārējiem gūstekņiem uzlikt važas, — viņš pavēlēja.
Liela ļaužu pūļa klātbūtnē atnesa važas. Gūstekņus iekala važās un «labākas apsardzes dēļ» pārveda uz spāniešu nometni. Bet tur, saprotams, viņus tūlīt atbrīvoja, un viņi drīz vien atgriezās Tenočtitlānā.
Tai pašā laikā Kortess pavēlēja izsūtīt pa visām totonaku pilsētām un ciemiem ziņnešus ar vēsti, ka totonaki tagad vairs nepakļaujas Montezumam un nemaksā viņam meslus.
Tas izraisīja vispārēju sajūsmu. No jauna daudzos modās cerība atgūt sen zaudēto brīvību.
Kortess svinīgi apsolīja totonakiem aizstāvēt tos «līdz pēdējam asins pilienam». — Bet tādēļ, — viņš sacīja, — jums jāstājas Spānijas valsts aizsardzībā.
Totonaku vadoņi piekrita. Viņiem nebija izvēles — kuru katru dienu varēja gaidīt Montezumas soda nodaļas.
Karaļa notārs pēc visiem noteikumiem ieprotokolēja šo notikumu un apliecināja ar savu parakstu.
Spānijas karaļa jaunajiem pavalstniekiem tūlīt atradās darbs: viņiem lika celt cietoksni. Kortess ļoti labi saprata šāda atbalsta punkta nozīmi un pats vadīja celtniecības darbus.
Sāka ar cietokšņa sienu un forta celšanu. Pēc tam būvēja kazarmas, noliktavas, pilsētas valdes namu, baznīcu.
Indiāņi sagatavoja un piegādāja kokmateriālus, taisīja ķieģeļus, raka bedres pamatiem, cēla sienas, veica visus namdaru un galdnieku darbus. Arī spānieši neturēja rokas klēpī. Un dažu nedēļu laikā pirmās spāņu pilsētas Meksikā galvenās celtnes bija gatavas.
Kad Montezuma uzzināja, ka sūtņi sagrābti un iemesti cietumā, viņā pamodās drosmīgais karavadonis, kāds viņš bija agrāk. Viņš sāka pulcināt karaspēku, lai atriebtos totonakiem par nedzirdēto nekaunību. Bet drīz ieradās Kortesa atlaistie gūstekņi un ziņoja, kas tos atbrīvojis (tiem nenāca ne prātā, kas īstenībā pamudinājis totonakus, lai tos iesloga). Un atkal Montezumu sagrāba māņticīgas bailes no baltajiem.
Montezuma atcēla soda ekspedīciju un nosūtīja pie spāniešiem jaunu delegāciju ar bagātām dāvanām. Tās priekšgalā atradās divi viņa brāļadēli un četri vecākie galminieki.
Paši ar savām acīm pārliecinājušies, ka lepnie acteki ne tikai neatriebjas Kortesam, bet gan cenšas viņam pielabināties, totonaki vairs nešaubījās par viņa pārdabisko spēku. Pats lielais un visvarenais Montezuma taču baidās no viņa! Un, pateicoties Kortesa aizsardzībai, Montezuma neaizskars arī totonakus.
Kopš tā laika Kortess viņu acīs kļuva par taisnības iemiesojumu. Visus senos, vissarežģītākos strīdus, īpaši pierobežas teritoriju dēļ, tagad nodeva Kortesa izlemšanai. Bet viņš to izmantoja, lai nostiprinātu indiāņos naivo un bērnišķīgo ticību viņa neierobežotajai varenībai un neuzpērkamajam taisnīgumam.
Kad, piemēram, Kortess saņēma sūdzību par kādas lielas totonaku pilsētas pārvaldnieka patvarībām, tad viņš «kārtības ievešanai» nosūtīja.. . vecu kareivi, kādu Erediju. Zīmīgi attēlo viņu Bernals Diass. «Eredija āriene bija šaušalīga — seja brūcēm klāta, bakurētaina, ar baismīgu bārdu un šķībām acīm, augums sakumpis, viena kāja kliba .. . Turklāt šis Ere- dijs bija viltīgs … un uzreiz iejutās savā lomā tā, ka pārsteigtais kasiks un visa viņa svīta patiešām noticēja viņa pārcilvēciskajai varai.»
Pievērsis vietējos iedzīvotājus katoļticībai, Kortess uzdeva kaujās sakropļotajam invalīdam Huanam de Torresam iepazīstināt viņus ar visiem baznīcas rituāliem. Jaunizceptais paters apmetās uz dzīvi galvenajā templī, ko pārvērta par katoļu baznīcu.