Šis drosmīgais Kortesa lēmums var likties neprātīgs. Karavelas bija spāniešu peldošie cietokšņi. Karavelas bija vienīgais sakaru līdzeklis ar tālo dzimteni. Bez tam karavelas bija ļoti vērtīgas. Pats Kortess bija ielicis tajās visu savu bagātību un ne tikai savu vien.
Taču pašreizējos apstākļos viņš uzskatīja tādu rīcību par vienīgo pareizo.
Kortess zināja, ka grūtības, ar ko saistīts gaidāmais gājiens uz acteku galvaspilsētu, daudzos izraisīs grūtsirdību un bailes. No tā — tikai viens solis līdz tam, lai censtos atgriezties Kubā. Kamēr bija karavelas, tas bija viegli izpildāms. Turpretī apziņa, ka atpakaļceļa nav, desmitkāršos spāniešu cīņas garu. Viņiem jāzina, ka viņu glābiņš — tikai virzībā uz priekšu. Pie tam sauszemes karaspēku tad tūlīt papildinātu simt desmit kareivju no matrožiem, kas parasti nepiedalījās kaujas darbībā uz sauszemes.
To visu Kortess aukstasinīgi apsvēra un nolēma iznīcināt savu floti.
Bet kā izpildīt šo nodomu, neizraisot atklātu dumpi?
Kortess nosūtīja galvenos spēkus uz Sempoalu, lai sagatavotu tos karagājienam. Tai pašā laikā Kortesa uzpirktie loči iesniedza viņam oficiālu ziņojumu, ka karavelas esot kļuvušas nederīgas un tik tikko turoties virs ūdens, jo dibenus tām sagrauzuši ķirmji.
Kortess izlikās ļoti izbrīnījies.
— Ko tad mums darīt? — viņš jautāja ločiem.
— Bojājumus nevar izlabot. Karavelas jānogremdē.
— Ja tā, tad mums vīrišķīgi jāizpilda savs pienākums līdz galam! — iesaucās Kortess. — Tāda ir dieva griba!
Deviņiem kuģiem noņēma buras, takelāžu, visu, kam bija kāda vērtība, bet pašus kuģus uzbrauca uz sēkļa, kur krasta bangas tos drīz vien sadragāja.
Kad kareivji uzzināja notikušo, izcēlās atklāts dumpis. «Ģenerālis atvedis mūs šeit nokaušanai kā dzīvnieku baru!» kliedza spānieši.
Bet tagad stāvokļa noteicējs bija Kortess.
— Iet uz priekšu, visu laiku skatoties atpakaļ, — tas nozīmē nolemt sevi sakāvei, — viņš sacīja. — Tikai bezgalīga ticība panākumiem atnesīs mums uzvaru. Starp citu, — viņš nobeidza savu runu, — gļēvuļi un mazdūšīgie var arī tagad atgriezties mājās. Viens kuģis taču ir saglabājies. Lai viņi dodas uz Kubu un tur pastāsta, kā viņi pameta savu komandieri un biedrus un pacietīgi gaida mūsu atgriešanos. Bet mēs atgriezīsimies, apkrāvušies ar Meksikas zeltu!
Protams, ka neatradās neviens, kas vēlētos atzīties savā gļēvulībā. Neviens neizmantoja Kortesa priekšlikumu. Un viņš varēja uzskatīt, ka viņa nodoms pilnīgi izdevies. Kopš šī brīža visi ekspedīcijas dalībnieki bija Kortesa rokās. Viņam vairs nebija jābaidās, ka kāds mēģinās atgriezties un tā izjaukt viņa godkārīgos plānus.
nodaļa
tikai uz priekšu!
Plaši izplet raibos spārnus, Spārnotais!
Un aiznes mani Jaunās zemes skaistās ārēs,
Kuras sauc par Meksiku.
H. Heine. «Viclipucli».
CEĻŠ UZ TLAŠKALU
1519. gada 16. augustā Kortesa armija, labi atpūtusies un apgādāta ar visu nepieciešamo, atstāja Sempoalu un devās uz Meksikas galvaspilsētu Tenočtitlānu. Pārgājienā piedalījās četri simti kājnieku un piecpadsmit jātnieku. Viņu apbruņojumā, neskaitot personīgos ieročus, bija tikai septiņi lielgabali. Kortesa rīcībā bija lielāki spēki, bet viņam nācās atstāt garnizonu Verakrusā. Toties Kortesam tagad bija sabiedrotie — totonaki, kas skatījās uz Kortesu kā cīnītāju par viņu neatkarību.
Sempoalas pārvaldītāji bija nodevuši Kortesa rīcībā tūkstoš trīs simti karotāju un tūkstoti nesēju, kuriem bija jānes lielgabali un nastas. Bez tam spāniešus pavadīja četrdesmit ievērojamu totonaku. Tika uzskatīts, ka tie ir Kortesa padomnieki un ceļa rādītāji, kuriem jāpalīdz Kortesam nodibināt sakarus ar svešām tautām. īstenībā tie bija ķīlnieki. Kortess baidījās — un ne bez pamata, — ka tad, kad atklāsies viņa nodevīgā, divkosīgā taktika, sabiedrotie pārvērtīsies ienaidniekos. Tādēļ
viņš uzskatīja par nepieciešamu turēt savā štābā par ķīlniekiem pilsētu pārvaldītājus, cilšu virsaišus un citas ietekmīgas personas.
Spāniešiem, kas bija atbrīvoti no smagās kareivju uzkabes, ilgi neizdevās jūsmot par bagāto tropisko augu valsti, caur kuru vijās viņu ceļš. Drīz vien viņiem bija jāpārvar Kordiljeru stāvās kalnu pārejas. Un, jo augstāk viņi kāpa pa šaurajām, līkumainajām takām, jo vairāk mainījās klimats un apkārtnes ainavas.
Sāka pūst aukstie kalnu vēji. Lietus mainījās ar krusu. Ledainās šaltis izmērcēja apģērbu, bet naktīs sals drebināja līdz kauliem. Krāsām bagāto augu valsti nomainīja augst- kalnāja skopais zaļums.
Konkistadori sāka kurnēt. Viņi jau bija pamatīgi noguruši no nebeidzamajiem pārgājieniem, bet gals tiem nebija paredzams. Mērķis bija vēl ļoti tālu. Bet vēl sliktāk klājās spāniešu jaunajiem sabiedrotajiem — totonakiem.
Totonaki — saulaino dienvidu bērni — nemaz nebija sagatavojušies tik skarbam klimatam. Viegli ģērbušies, viņi ļoti cieta no aukstuma, slimoja un mira desmitiem. Bet Kortess nerēķinājās ar zaudējumiem, pat ja runa bija par viņa tautiešiem. Tāpēc indiāņu ciešanas viņu aizkustināja vēl mazāk. Viņš atvēlēja ļaudīm tikai visīsākos atpūtas brīžus miegam un visu laiku steidzināja doties uz priekšu.
Pārgājuši pāri kalnu grēdas augstākajam punktam, viņi sasniedza plašu, auglīgu ieleju ar mērenu klimatu. Parādījās rūpīgi apstrādāti tīrumi, kurus apjoza kaktusu dzīvžogi. Viss liecināja par apdzīvotu vietu tuvumu.
Patiešām, drīz vien skatienam atklājās skaista pilsēta, kuras mūra celtņu baltās sienas mirdzēja saulē. Tādēļ spānieši to nosauca par Kastilblanko («Baltais cietoksnis»).