Pilsētas pārvaldītāji sagaidīja Kortesa armiju ļoti atturīgi. Taisnība, to apgādāja ar pārtiku un telpām atpūtai. Bet darīja to ar skaidri redzamu nepatiku, it kā pakļaudamies nepieciešamībai. «Baltā cietokšņa» iedzīvotāji maksāja actekiem meslus un negaidīja nekā laba ne no spāniešiem, ne no Montezumas.
Pilsētas pārvaldītāji nenogurdami slavēja Montezumu, viņa varenību, bagātību, varonību. Kortess nepalika parādā. Viņa samācīta, Marina spilgti iztēloja indiāņiem zirgu un lielgabalu neuzvaramo spēku.
— Tie ir mūsu kara biedri, — stāstīja Marina. — Viņi niknuma pilni metas uz ienaidnieku un nesaudzīgi iznīcina to. Kaujas laikā spānieši tikai ar pūlēm spēj tos noturēt.. .
Kortess savā nepacietībā gribēja pievērst pagānus «īstenajai ticībai». Bet tam pretojās . . . garīdznieks Olmedo.
— Laiks vēl nav pienācis, jānogaida, — sacīja viltīgais
paters, baidīdamies, ka sašutušie «jaunatgrieztie» varētu sacelties.
Pēc piecu dienu atpūtas ekspedīcija virzījās tālāk un bez sevišķiem atgadījumiem pēc dažām dienām sasniedza Tlaš- kalas — nelielas neatkarīgas valsts robežu. Uz turieni vispirms nosūtīja četrus ievērojamus totonakus ar ļoti daiļrunīgu, bet tlaškaliešiem pilnīgi nesaprotamu Kortesa vēstuli. Tajā Kortess lūdza izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju. Sūtņi varēja šo lūgumu izsacīt ar vārdiem, bet vēstulei, kas sacerēta izsmalcinātā spāņu valodā un uzrakstīta indiāņiem nepazīstamām rakstu zīmēm, vajadzēja, pēc Kortesa domām, piešķirt viņa lūgumam lielāku svaru.
SLAZDĀ
Par to, ka sasniegta jaunas valsts robeža, spānieši uzzināja ļoti vienkārši: viņu priekšpulks uzdūrās milzīgam, gandrīz trīs metrus augstam un vairāk nekā sešus metrus biezam mūrim. Uz tā atradās īpašas aizsardzības ierīces. Mūrī bija ierīkota viena vienīga eja, ko no visām pusēm varēja ļoti labi apšaudīt. Šis mūris stiepās vairāku simtu metru garumā un abos galos piekļāvās stāvām, nepieejamām klintīm.
Eja šķita neapsargāta. Cilvēkus nekur neredzēja.
Kortesa sūtņi neatgriezās. Tie bija iekrituši kā ūdenī, kaut gan noteiktais laiks bija sen pagājis.
Pēc neilgām pārdomām Kortess ieveda savu karaspēku ejā, kas spāniešiem atgādināja uzstādītu peļu slazdu. Bet, patiesību sakot, ko tad citu varēja darīt? Griezties atpakaļ?
Tas bija izslēgts, jo atgriešanās tagad_ nozīmēja skaidri redzamu bojā eju.
Gaidīt pie mūra, kamēr ierodas tlaškalieši? Arī absurds. Atlika tikai viena izeja — iet uz priekšu un cerēt uz izdošanos.
Tlaškalas indiāņi — skaitā neliela tautiņa — jau sen bija kļuvuši slaveni visā Meksikā. Tā bija viena no nedaudzajām tautām, kas nepakļāvās actekiem un bija saglabājusi savu neatkarību. Būdami kalnu apdzīvotāji, mierīgi zemkopji («Tlaš- kala» nozīmē «Maizes zeme»), viņi visi kā viens ķērās pie ieročiem, kad dzimtajai zemei draudēja briesmas.
Cik reižu acteki nebija mēģinājuši pakļaut tlaškaliešus, sūtīdami uz viņu zemi neskaitāmus karapulkus! Bet no tā nekas neiznāca. Nepieejamie kalni palīdzēja brīvību mīlošajiem kalniešiem sekmīgi aizstāvēties pret daudz spēcīgāko ienaidnieku. Vienā no pēdējām kaujām ar tlaškaliešiem krita arī Montezumas mīļotais dēls.
Tas notika neilgi pirms spāniešu parādīšanās Meksikā. Un Montezuma gatavoja jaunu, vēl stiprāku armiju, kurai vajadzēja noslaucīt no zemes virsas nepakļāvīgo Tlaškalu.
Kādu laiku spānieši virzījās uz priekšu, nesastapdami pretestību. Bet tad jātnieki, kas atradās avangardā, pamanīja nelielu indiāņu nodaļu, kurā bija ne vairāk kā trīsdesmit cilvēku.
Spānieši zināja, ka zirgu izskats vien jau paralizē pretinieka spēkus, un tādēļ mierīgi turpināja ceļu. Bet tlaškalieši, neskatoties uz savu mazo skaitu, ne tikai nemetās bēgt, bet, gluži otrādi, uzbruka jātniekiem. Viņi centās tos noraut no zirgiem, rāva viņiem no rokām šķēpus. . , Jau pirmajā sadursmē tika nogalināti divi zirgi un nāvīgi ievainots viens kavalērists.
Pa to laiku pienāca spāniešu kājnieki. No otras puses palīgā savējiem atsteidzās vairākas tlaškaliešu nodaļas. Indiāņi nemitīgi plūda klāt, un drīz sapulcējās vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku.
Pirmā artilērijas zalve piespieda indiāņus atkāpties. Bet bija redzams, ka viņi to darīja, paklausīdami kasiku pavēlēm. Artilērijas grāvieni, kas šajos kalnos atskanēja pirmo reizi, "nebūt nemazināja tlaškaliešu kareivīgo garu.
Izgājuši caur šaurajām kalnu aizām, spānieši, ievērojot piesardzību, nokāpa krāšņā ielejā, kas slīga dārzos, un ierīkoja nometni upes krastā. «Mēs izmazgājām brūces,» raksta Bernals Diass, «un, tā kā mums nebija eļļas, apsmērējām tās ar taukiem, ko iztecinājām no nogalināta indiāņa.» Ar cilvēku taukiem spānieši dziedināja arī ievainotos zirgus.
Rītausmā kauja atjaunojās. Cīņā aizrāvušies, spānieši ļāvās ievilināties šaurā aizā, kur kavalērija nevarēja izvērsties un ļoti apgrūtināta bija arī artilērijas darbība. Aiz aizas pagrieziena, kur bija nozudusi vajāto indiāņu nodaļa, Kortess pēkšņi ieraudzīja trīsdesmit tūkstošu vīru armiju, kas bija gatava pēc pirmā signāla mesties kaujā. To komandēja ar savu drosmi un varonību pazīstamais Hikotenkatls Jaunākais — kāda Tlaškalas valdnieka dēls.
Rīta saules staros spoži mirdzēja daudzkrāsainās spalvas, ar kurām bija izrotājušies indiāņi, viņu ieroči, neskaitāmie pīķi un bultas ar obsidiāna 1 smailēm, kaujas karogi, uz kuriem bija attēlots zelta ērglis ar izplestiem spārniem vai balts gārnis uz klints. Karotāju sejas bija izkrāsotas baltām un dzeltenām svītrām.