Virsaišus varēja viegli pazīt pēc fantastiskajām galvas
1 Obsidiāns — vulkānisks stikls, minerāls ar asu lūzumu, ko var viegli noslīpēt.
rotām, kas bija izgreznotas ar zeltu un dārgakmeņiem, un putnu spalvu apmetņiem visbrīnišķīgākajās krāsās. Daži bija uzlikuši bruņu cepures, kas pēc formas atgādināja plēsīgu zvēru galvas ar briesmīgiem, atņirgtiem zobiem.
Skaļi kliegdami, tlaškalieši blīvā masā metās uz spāniešiem un viņu sabiedrotajiem, apberot tos ar bultu, metamo šķēpu un akmeņu krusu.
Indiāņu karapulku pozīcijas bija ļoti izdevīgas. Viņi šāva no augšas lejup, vienlaicīgi apbērdami pretinieku veselām smilšu kaudzēm, lai padarītu to aklu un laupītu orientēšanās spēju.
Viena mirkli aptvēris stāvokli, Kortess pavēlēja par katru cenu lauzties uz priekšu, lai izkļūtu no kļūmīgās aizas līdzenumā.
Ar milzīgām pūlēm to izdevās veikt. Tlaškaliešu lielais skaits un rindu biezums atnesa ļaunumu dzimtās zemes aizstāvjiem. Grūti bija iedomāties labāku mērķi artilērijai kā šos blīvos ļaužu tūkstošu pūļus. Katrs gandrīz bēz mērķēšanas izšautais lielgabala lādiņš izrāva no ierindas desmitiem upuru. Kad izcēlās tuvcīņa, cīnījās tikai pirmās rindas, bet pārējā masa, spiezdamās virsū, tikai traucēja.
Indiāņiem bija paraža aiznest no kaujas lauka ne tikai ievainotos, bet ari nogalinātos. Tas vairākkārt palielināja upuru skaitu. Tlaškalieši ne tikai necentās slēpties no nāvējošās artilērijas uguns, bet, gluži otrādi, cits pēc cita līda pašā ellē.
Apmēram veselu stundu turpinājās kauja, kurā spānieši šāva indiāņiem gandrīz tieši virsū. Un atkal, neskatoties uz briesmīgajiem zaudējumiem, tlaškalieši atkāpās pilnīgā kārtībā un tikai pēc savu kasiku pavēles.
ABPUSĒJS SPĒKU IZSĪKUMS
Kortess bija pārliecināts, ka tlaškaliešiem pārgājusi katra patika karot. Un viņš kuru katru brīdi gaidīja sūtņus ar padevības apliecinājumiem. Taču pagāja dienas, tomēr sūtņi nerādījās. .. Kortesa atkārtotajam miera piedāvājumam un prasībai izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju sekoja Hiko- tenkatla Jaunākā nicinošā atbilde:
— Spānieši var iet, kurp viņiem patīk .. . Bet mieru ar viņiem mēs slēgsim tikai pēc tam, kad viņu miesa būs atdalīta no kauliem . . .
Kaujas laukā tlaškaliešiem bija izdevies iegūt vienu kritušo zirgu. Viņi triumfēdami vadāja zirga galvu pa savām pilsētām
un ciemiem un rādīja tautai, lai pārliecinātu visus, ka šo «dievu» var tāpat nogalināt kā kuru katru citu dzīvu būtni.
Spāniešiem nācās izturēt vēl vienu briesmīgu kauju. 1519. gada 5. septembri pret viņiem devās piecdesmit tūkstoš vīru. Bet milzīgajam skaitliskajam pārsvaram nebija izšķirošas nozīmes, jo lielgabaliem pretī stājās loki un bultas. Bez tam tlaškaliešu virsaišu starpā sākās ķildas. Vieni, uzskatīdami spāniešus par pārdabiskām būtnēm, apgalvoja, ka pretoties neesot nekādas jēgas, bet citi ar Hikotenkatlu Jaunāko priekšgalā prasīja turpināt cīņu līdz pilnīgai uzvarai.
Priesteri, pie kuriem griezās pēc padoma, atbildēja izvairīgi: atnācēji neesot dievi, bet neesot arī vienkārši cilvēki. Viņi esot saules dieva bērni. Ja viņiem uzbruktu naktī, kad saule atpūšas, viņus varētu uzvarēt.
Bet nakts uzbrukums indiāņiem panākumus nedeva. Kortesa kareivji gulēja neizģērbušies, ar ieročiem rokās; viņu zirgi stāvēja apsegloti. Pēc pirmā trauksmes signāla visi spānieši bija kājās un sagaidīja ienaidnieku ar iznīcinošām zalvēm. Mēness spožā gaisma ļāva artilēristiem šaut tikpat precīzi kā dienā.
Spokainās ēnās tīti, jātnieki un zirgi izskatījās tlaškaliešiem naktī vēl baigāki, un viņi metās panikā bēgt. Izmantodami sajukumu, saujiņa jātnieku 15—20 minūšu laikā sakropļoja un nogalināja simtiem indiāņu.
Tlaškaliešu zaudējumi bija briesmīgi, bet arī uzvarētāju stāvoklis bija izmisuma pilns. Piecdesmit cilvēku bija izsituši no ierindas ievainojumi un slimības, pārējie tikko turējās uz kājām. Pats Kortess bīstami saslima ar drudzi. Viņš kļuva tik nespēcīgs, ka ar pūlēm turējās seglos.
Spānieši laiku pa laikam sarīkoja izbrukumus, lai sagādātu pārtiku. Bet tie pārvērtās par soda ekspedīcijām: neviens labprātīgi negribēja dot viņiem ne grauda.
Zaudējuši cerības uzvarēt, spānieši uzstāja Kortesam, ka jāatgriežas Verakrusā.
— Nav pasaulē jūga lopa, kas tā mocītos kā mēs, — sacīja konkistadori Kortesam. — Lops kaut naktī atpūšas, bet mēs nezinām miera ne dienu, ne nakti … Katram kareivim ir divi trīs ievainojumi. Domāt par Meksikas iekarošanu ir tīrais neprāts. Mums nav pa spēkam salauzt pat mazās Tlaškalas pretestību. Vajag atgriezties Verakrusā un nosūtīt vienīgo pārpalikušo kuģi pēc pastiprinājumiem uz Kubu.
Kortesam nenācās grūti pierādīt saviem kareivjiem, ka griezties atpakaļ nozīmē apliecināt savu bezspēcību un nolemt sevi drošai nāvei. Jāiztur vēl dažas dienas, un tad paši tlaš- kalieši lūgs mieru.
Patlaban visas sarunas ar ienaidnieku veda Marina. Viņa bija tā iejutusies savā lomā, ka ne ar vienu skatienu, ne ar vienu vārdu neizpauda spāniešu izmisuma pilno stāvokli. Gluži otrādi — viņa diktēja noteikumus un runāja ar tlaškaliešiem tā, kā uzvarētājs runā ar uzvarētiem . . .
Tlaškalas kara padome, kā vēlāk izrādījās, sen bija nolēmusi ļaut spāniešiem iet cauri viņu zemei un noslēgt mieru. Bet Hikotenkatls Jaunākais, kura rīcībā bija divdesmit tūkstoši vīru, kategoriski atsacījās paklausīt.