Dažas dienas vēlāk viņš izlikās, ka arī gatavs noslēgt mieru, un nosūtīja uz Kortesa nometni delegāciju ar dāvanām. Viņus uzņēma laipni. Bet dažu tlaškaliešu izturēšanās šķita Marinai aizdomīga. — Tie ir spiegi, kas atsūtīti, lai uzzinātu mūsu spēkus, — viņa teica Kortesam.
Nopratināšanā aizturētie indiāņi drīz vien atzinās, ka viņiem patiešām uzdots uzzināt ienaidnieku skaitu, jo rīt paredzēts sturmēt templi, kurā spānieši nocietinājušies.
Pēc Kortesa pavēles visiem indiāņiem nocirta rokas un nosūtīja tos atpakaļ.
— Spānieši lasa mūsu sirdīs! — izmisumā izsaucās Hikotenkatls Jaunākais, ieraudzījis savus sakropļotos karotājus.
-Un viņš, pats tālredzīgākais un pats nelokāmākais tlaškaliešu vadonis, atteicās no domas par tālāko pretestību.
SAVIENĪBA AR TLAŠKALU
Tlaškalieši piedāvāja Kortesam mieru tajā brīdī, kad spānieši uzskatīja, ka viņi galīgi zaudējuši. Ievainojumu un slimību, smago kauju un bezmiega nakšu novārdzināti, viņi sāka ilgoties, lai nākošā kauja būtu pēdējā viņu mūžā.
Ja vēl gluži nesen spānieši varēja pretoties piecdesmit tūkstošu vīru lielai armijai, tad tagad viņi nebūtu izturējuši pat piectūkstoš vīru lielas nodaļas uzbrukumu. Un, kad no priekšējā posteņa atsteidzās kareivis ar ziņu, ka Kortesa nometnes virzienā nākot nez kādi ļaužu pūļi, spānieši galīgi zaudēja vīrišķību. Bet drīz vien noskaidrojās, ka nācēji ir nevis kareivji, bet nesēji ar pārtiku un dāvanām. Pie Kortesa ieradās pats Hikotenkatls Jaunākais un piedāvāja mieru un draudzību.
Tas bija liela auguma plecīgs karavīrs, gadus trīsdesmit piecus vecs, lepnu stāju, kaujās gūtām rētām vagotu seju. Viņš vaļsirdīgi paziņoja, ka uzskatot sevi par uzvarētu un tālāko pretestību par bezprātīgu. Karš iesācies tādēļ, ka viņš noturējis Kortesu par Montezumas draugu. Bet, ja taisnība, ka Kortess palīdzot acteku apspiestajām tautām, tad viņš tlaš- kaliešos atradīšot uzticīgus un nelokāmus palīgus.
Kortess līksmoja. Viņš bija panācis ne tikai pakļaušanos, bet ieguvis arī jaunus, spēcīgus sabiedrotos. Tomēr ārēji viņš bija bargs un stingrs, kā tas uzvarētājam pieklājas. Sekojot viņa padomam, spānieši arī neizrādīja savu vētraino prieku. Padevības apliecinājumus un bagātīgos pārtikas krājumus, kas bija tik ļoti vajadzīgi, viņi pieņēma kā pelnītus.
Ticība Kortesa varenībai kļuva vēl lielāka, kad viņa nometnē ieradās pieci Montezu- mas sūtņi ar lielu zeltlietu daudzumu un citām dāvanām. Pat vēl vairāk — Montezuma izteica gatavību pakļauties Spānijas karalim un ik gadus maksāt tam lielas nodevas: zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un audumus. Viņš lūdza no Kortesa tikai vienu: atteikties no grūtā gājiena uz Tenočtitlānu, «jo šis ceļš ir tāls, kalnains un bez ūdens …».
Kas tad spieda Montezumu tik pazemojoši un tādā steigā atzīt sevi par uzvarētu, nemaz nemēģinot pretoties?
Izlūki ziņoja viņam par katru spāniešu soli. Vēsts par to, ka Kortess devies uz Tlaškalu, piepildīja viņa sirdi ar prieku. Viņš zināja, cik dedzīgi tlaškalieši aizstāv savu neatkarību, un bija pārliecināts, ka tie nepakļausies Kortesam.
Bet tad ziņneši cits pēc cita atnesa vēstis par spāniešu uzvaru. — Tātad tie patiešām ir dieva Kecalkoatla sūtņi, nevis vienkārši mirstīgie, — nolemj Montezuma. Un atkal viņu pārņem māņticīgas bailes no baltajiem.
Ar neslēptām bažām Montezumas tuvinieki raudzījās uz sava pavēlnieka mēģinājumiem pielabināties spāniešiem, atpirkties no tiem ar bagātīgām dāvanām. Vistālredzīgākie karavadoņi saprata, ka zelts tikai izraisīs spāniešu mantkārību, bet padevības apliecinājumi tikai uzvedīs uz domām par acteku militāro vājumu.
— Jācīnās! Ienaidnieks nemaz nav tik stiprs, kā mums tas liekas. Spāniešu ir tikai saujiņa, bet acteku spēki nav saskaitāmi! — kvēli centās pārliecināt Montezumu viņa brāļadēls, dedzīgais un drošsirdīgais Kuautemoks. — Mēs ne reizi vēl neesam mēģinājuši atnācējus sakaut. Es esmu gatavs pats stāties karapulku priekšgalā un doties tiem pretī!
Bet Montezuma noraidīja viņa priekšlikumu. Armijas vietā pie spāniešiem nosūtīja kārtējo sūtniecību ar bagātīgām dāvanām, padevības apliecinājumiem un vienu vienīgu lūgumu — atcelt gājienu uz Tenočtitlānu . . .
Apsvēris visus apstākļus, Kortess nolēma iegūt no pašreizējās situācijas vislielāko labumu. Sensenais tlaškaliešu un acteku naids deva viņam iespēju izmantot savā labā kā vienus, tā otrus. Viņš gribēja, lai abas naidīgās puses pēc iespējas ilgāk uzskatītu viņu par savu sabiedroto. Tad viņš varētu diktēt savus noteikumus kā tlaškaliešiem, tā arī actekiem, lai galu galā pakļautu abas tautas.
Montezumas sūtņi centās iestāstīt Kortesam, ka tlaškalieši esot viltīgi un nežēlīgi, ka viņš nedrīkstot ticēt to solījumiem.
Kortess vēlīgi noklausījās un pateicās par labo padomu.
Tlaškalieši stāstīja, ka Montezumas dāvanas un solījumi esot tikai nožēlojams triks, lai iegūtu spāniešu uzticību.
— Netici ne viņa mīlīgajiem vārdiem, ne viņa laipnībām, ne manierēm. Viņa vārdi ir tukši, bet draudzība — nodevīga.
Kortess pateicās par brīdinājumu un apsolīja to ievērot.
Hikotenkatls Jaunākais uzaicināja Kortesu ierasties viņa -galvaspilsētā Tlaškalā. Montezumas sūtņi centās pārliecināt Kortesu to nedarīt, lai nekristu slazdos. Bet, kad viņš noraidīja to lūgumu, paziņodams, ka nebaidās no nodevības, Montezumas sūtņi sāka Kortesu pierunāt pagaidīt kaut nedēļu, kamēr par visu tiks paziņots viņu valdniekam. Tam Kortess piekrita, saprazdams, ka no Montezumas var pienākt svarīgas vēstis. Un viņš nemaldījās.