Baidīdamies no iespējamās Kortesa savienības ar tlaškaliešiem, Motezuma šoreiz. . . ielūdza viņu savā galvaspilsētā! Viņš lūdza no spāniešiem tikai vienu: nepalikt Tlaškalā un nestāties nekādos sakaros ar šiem «nodevīgajiem tlaškaliešiem». Dāvanas, ko Kortesam pasniedza reizē ar vēstījumu, bija lieliskākas nekā jebkad agrāk.
Tāda nenoteiktība Montezumas rīcībā, kurš agrāk darīja visu iespējamo, lai nelaistu spāniešus Tenočtitlānā, bet tagad laipni ielūdza viņus savā galvaspilsētā, liecināja par pilnīgu apjukumu pretinieka nometnē. To Kortess ņēma vērā un nolēma: jo lielāku neatkarību viņš parādīs, jo vairāk nobīsies Montezuma.
Uzklausījis viņa sūtņu lūgumu un vēlīgi pieņēmis dāvanas, Kortess paziņoja, ka tomēr nolēmis apmeklēt Tlaškalu un vēlētos, lai Montezumas sūtņi viņu pavadītu.
— Bet tlaškalieši mūs saplosīs gabalos! — iesaucās sūtņi.
— Es jūs ņemu savā aizsardzībā, — atbildēja Kortess.
1519. gada 23. septembrī Kortesa ekspedīcija iegāja Tlaškalā. Tā bija biezi apdzīvota pilsēta ar akmens un ķieģeļu namiem. Lēzenie jumti bija kā nosēti ar ļaudīm, kas vēlējās redzēt draudīgos svešiniekus.
Savā ziņojumā Kārlim V Kortess salīdzina Tlaškalu ar Gre- nādu, tomēr uzskatīdams, ka indiāņu pilsētā iedzīvotāju vairāk un ka tā labāk nocietināta. Pilsētas tirgū reizēm sapulcējās līdz trīsdesmit tūkstošiem cilvēku.
Spānieši ievēroja, ka tlaškaliešu namiem nav durvju. Ieejas bija aizklātas ar mašām, pie kurām bija piekārti vara gabali. Kad kāds pārkāpa slieksni, tie iežvadzējās, pavēstīdami saimniekam par viesa ierašanos. Spāniešus patīkami pārsteidza arī tlaškaliešu frizētavas un pirtis ar karstu ūdeni un tvaiku — gluži eiropiešu gaumē .. .
Augsti mūri dalīja pilsētu četros atsevišķos rajonos.
Kortesa karavīri apmetās kāda tempļa plašajās telpās. Viņi pēc patikas ēda, dzēra un atpūtās. Bet sardze ne uz mirkli nepārstāja būt nomodā. Kortess prasīja dzelzs disciplīnu un pastāvīgu kaujas gatavību. Neviens kareivis neuzdrošinājās aiziet bez komandiera atļaujas. Neviens komandieris neatstāja kazarmas bez Kortesa ziņas.
Divdesmit dienu nodzīvoja Kortess Tlaškalā. Šeit viņš beidzot tika vaļā no drudža un atkal bija rosīgs un nenogurdināms.
Vēsts par spāniešu uzvaru aplidoja visu Meksiku. No tālām pilsētām, kuras Montezuma bija pakļāvis vai kuras bija viņam naidīgas, pie Kortesa ieradās sūtņi, lūdza palīdzību un piedāvāja atbalstu. Kortess visus uzmanīgi uzklausīja. Dažiem apsolīja palīdzību, dažiem atbildēja izvairīgi. Viņš pētīja spēku izvietojumu, centās iedziļināties dažādo indiāņu tautu un cilšu sarežģītajās savstarpējās attiecībās.
Par viņa padomnieku kļuva vecais, aklais Hikotenkatls •— mums jau pazīstamā drošsirdīgā karavadoņa tēvs. Nodzīvojis ilgu mūžu, viņš daudz zināja un bija ļoti noderīgs spāniešiem. Uzskatīdams viņus par Tlaškalas sabiedrotajiem, sirmgalvis sīki izstāstīja Kortesam par Montezumas armiju, acteku kara taktiku, viņu kaujas ieročiem un daudz ko citu.
Par patiesas draudzības zīmi viņš piedāvāja Kortesam par sievu savu meitu.
Kortess ļoti laipni pieņēma donnu Luīžu — tā viņu nosauca pēc kristīšanas, — bet atdeva par sievu Alvarado, ko indiāņi viņa gaišo matu dēļ nosauca par sauli, tlaškaliski — «Tona- tiu». Pēc Hikotenkatla Vecākā priekšlikuma arī citi ievērojamie tlaškalieši saradojās ar spāniešiem, dodami viņiem par sievām savas meitas.
Ar lielām pūlēm noslēgtais miers gandrīz izjuka, kad Kortesam ienāca prātā uzspiest visiem Tlaškalas iedzīvotājiem
katoļu ticību. No šā nesaprātīgā soļa viņu atkal atrunāja tēvs Olmedo, kas uzskatīja, ka vispirms esot jāpakļauj visa Meksika, bet pēc tam varēšot sākt domāt par pagānu dvēseļu glābšanu.
ASIŅAINAIS SLAKTIŅŠ ČOLULA
Ceļš uz Tenočtitlānu veda caur Čolulu — svarīgu acteku atbalsta punktu visos karos ar Tlaškalu. Turp tad arī nolēma doties Kortess; jo vairāk tādēļ, ka jaunā Montezumas sūtītā delegācija lūdza viņu ilgāk neaizkavēties «nabadzīgajā un rupjajā Tlaškalā». Bija skaidrs, ka Montezuma ļoti baidījās no Kortesa draudzības ar saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem.
Tlaškaliešiem nebija nekas pretī, ja Kortess pakļautu actekus savai varai. Tomēr viņi ieteica iet uz Tenočtitlānu pa citu ceļu — garāku, bet ne tik bīstamu. Čolulā atrodoties stiprs acteku garnizons. — Iet uz Colulu būtu tas pats, kas līst zvēram rīklē, — viņi apgalvoja.
Bet gājiens uz Čoiulu bija nolemts. Taisnība, šīs pilsētas iedzīvotāji neizteica sevišķu vēlēšanos iepazīties ar spāniešiem. Viņu sūtniecība sastāvēja no četriem nenozīmīgiem indiāņiem, kas pie tam ieradās bez jebkādām dāvanām. Kortess uzskatīja to par savas personas apvainošanu. Viņš lika sūtņiem griezties atpakaļ un paziņoja: ja triju dienu laikā pie viņa neieradīšoties paši pilsētas pārvaldītāji, tad viņš tos uzskatīšot par . . . dumpiniekiem.
Draudi līdzēja. Čolulas pārvaldītāji ieradās ar bagātīgām dāvanām un atvainojās. — Naids ar tlaškaliešiem, — viņi taisnojās, — aizkavējis viņus ierasties agrāk.
Tas skanēja visai ticami, un Kortess izlikās, it kā viņiem ticētu.