Gājienā uz Čoiulu Kortesu pavadīja seši tūkstoši tlaškaliešu. Zinādams par Tlaškalas un Čolulas mūžseno naidu, Kortess pilnīgi paļāvās uz saviem jaunajiem sabiedrotajiem — nesenajiem niknajiem ienaidniekiem.
Ekspedīcijas ceļš veda pa stipri šķēršļotu, kalnainu apvidu. Pēc tam Kortesa armija nonāca plašā ielejā, kurā nebija ne pēdas neapstrādātas zemes. Kukurūzas lauki mainījās ar sulīgo aloji; čilli jeb acteku pipars atradās blakus kaktusu plantācijām.
Laukus apūdeņoja daudzi kanāli. Tajā laikā tur bija arī biezi meži, kurus spāņu iekarotāji vēlāk izcirta.
Čolulā Kortesam un viņa pavadoņiem parādīja pienācīgo uzmanību. Spānieši un totonaki apmetās lielā templī, bet tlaškalieši pēc Čolulas pārvaldītāju lūguma uzcēla savu nometni ārpus pilsētas.
Čolula bija pazīstama kāviens no lielākajiem Meksikas reliģiskajiem centriem. Te atradās simtiem tempļu, kuros ik dienas pulcējās tūkstošiem svētceļnieku. Visslavenākais bija gaisa dieva templis, kas pacēlās milzīga pira- mīdveidīga uzbēruma galā. Pēc saviem apmēriem šis māksljgais kalns atgādināja grandiozās Ēģiptes piramīdas. Tā augstums bija ap 60 metru, kvadrātveidīgā pamata garums 442 metri, bet pamata laukums gandrīz 200 000 kvadrātmetru!
Čolulas ielas bija ievērojami platākas un labāk iekārtotas nekā Tlaškalas ielas. Tajās valdīja
priekšzīmīga tīrība. Kortess saskaitīja pilsētā ap 20 000 namu. Vietējā aristokrātija bija neapšaubāmi bagātāka nekā Tlaškalā. Par to liecināja tās greznie tērpi, daudzie apkalpotāji, izsmalcinātie ēdieni.
Pēc dažām dienām no Montezumas ieradās vēl viena delegācija, bet jau bez kādām dāvanām. «Montezuma nevēlas spāniešu ie- Indiāņu karotāji pilnā apbruņo- rašanos galvaspilsētā tādēļ, ka jumā.
Tenočtitlānā patlaban maz pārtikas,» paziņoja sūtņi.
Viņi bija pilnīgi pārvērtušies. Kur palikusi agrākā iztapība? Viņi izturējās lepni un neatkarīgi.
Stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Parādījās arī citas pazīmes, kas liecināja par draudīgu notikumu tuvošanos. Samazinājās kukurūzas piegāde spāniešiem ar to ieganstu, ka izsīkuši tās krājumi.
Pilsētas pārvaldītāji izrādīja daudz mazāk laipnības un uzmanības. Viņi acīm redzami izvairījās no tikšanās ar Kortesu.
Drīz vien totonaki viņam ziņoja, ka daudzās Čolulas ielās ierīkoti aizsprosto jumi un nomaskētas bedres ar uzasinātiem mietiem dibenā. Kas tajās iekritīs, varēs atvadīties no dzīves.
Citi ziņojumi vēstīja, ka sievietes un bērni steigšus atstājot pilsētu, vīriešiem izdalot, ieročus un uz namu jumtiem sagatavoti akmeņu krājumi .. .
Bija skaidrs, ka gatavojas uzbrukums ekspedīcijai. Bet kad un kādos apstākļos pretinieks gatavojas sākt rīkoties? Kādi viņa stratēģiskie nodomi,?
Visu to veikli izdibināja Marina. Viņa sadraudzējās ar pavecu indiānieti, kāda Čolulas pārvaldītāja sievu. Apburošā Marina nemitīgi stāstīja viņai par savu naidu pret baltajiem. Viņa ieguva tik lielu indiānietes uzticību, ka tā reiz diezgan atklāti izteicās par gaidāmajiem notikumiem.
— Pārvācies pie manis, un tu paliksi dzīva. Es tev došu par vīru savu dēlu, — lika priekšā indiāniete.
Marina izlikās, ka ļoti priecātos par šo priekšlikumu, un pat sāka kravāt savas lietas. Tai pašā laikā viņa izdibināja no runīgās vecenes visu, ko vēlējās zināt.
Izrādījās, ka netālu no Čolulas kaujas gatavībā stāvot divdesmit tūkstošu vīru liela armija, ko atsūtījis Montezuma. Uzbrukumam jānotiekot tai brīdī, kad ekspedīcija atstās pilsētu. Viss izdomāts un sagatavots līdz pēdējam sīkumam. Nami tajās ielās, pa kurām virzīsies spānieši, pārvērsti nepieejamos
cietokšņos. Uz jumtiem un citās piemērotās vietās ierīkoti slēpņi. Nomaskētajām bedrēm jāizvedot no ierindas zirgi. Ielu kaujās arī lielgabali neesot tik bīstami. . . Tikko sākšoties kauja ielās, tūlīt palīgā steigšoties divdesmit tūkstošu vīru lielā acteku armija.
Šo jauno plānu Montezumam bija ieteikuši priesteri. Viņi pareģoja spāniešu bojā eju Čolulā. Un laikam gan šis plāns būtu pilnīgi izdevies, ja vien Čolulas pārvaldītāji nebūtu izpauduši savām sievām kara noslēpumu.
Marina nekavējoties nodeva visas iegūtās ziņas Kortesam. Ar bagātīgu dāvanu palīdzību viņam izdevās no diviem vietējiem priesteriem vēl šo to uzzināt par sazvērestību. Pēc tam Kortess sapulcināja savus virsniekus. Kara padomē viņi izstrādāja plānu asiņainai atriebībai, kurai vajadzēja likt šausmās nodrebēt visai Meksikai un uz visiem laikiem atņemt patiku sacelties pret spāniešiem.
Ataicinājis vietējos kasikus, Kortess tiem paziņoja, ka rīt atstāšot pilsētu, bet viņam vajagot divi tūkstoši nesēju. Tos viņam apsolīja ar lielu prieku. Čolulas pārvaldītāji nosprieda, ka šis lūgums atvieglos viņu plānu izpildi: par nesējiem spāniešu nometnē var iesūtīt karavīrus, kas tūlīt pievienosies uzbrucējiem.
. . . Agri no rīta Kortesa nometnē viss bija sagatavots asiņainam slaktiņam. Pie trim vārtiem, kas veda no tempļa pagalmā, stāvēja spāniešu karavīri. Nomaskētie lielgabali bija nostādīti tā, ka to uguns pārvaldīja lielu daļu pagalma teritorijas. Pats Kortess vadīja nelielu jātnieku grupu.
Kad pagalmu piepildīja karavīri nesēji (viņu sanāca apmēram trīs tūkstoši), ieradās priesteri un Čolulas pārvaldītāji. Kortess noveda viņus sānis un teica īsu runu. Tajā viņi dzirdēja savu nāves spriedumu. Tieši, bez aplinkiem Kortess izklāstīja aiz pārsteiguma apstulbušajiem cilvēkiem visus sazvērestības sīkumus. Un kasikiem neatlika nekas cits kā atzīties.