— Pie visa vainīgs Montezuma un viņa sūtņi, — tie paskaidroja. — Mēs tikai izpildījām viņa gribu.
— Par vēlu taisnoties, — sacīja Kortess un deva zīmi ar- tilēristiem. Norībēja zalve, pēc tās otra, trešā… Artilēristi tiešā tēmējumā apšaudīja trīs tūkstoši cilvēku lielo pūli, kas bija sapulcējies augstu mūru ielenktajā tempļa pagalmā.
Nekur nebija glābiņa no uguns, jo visas izejas spānieši bija aizsprostojuši. Tie, kurus pasaudzēja lādiņi, krita no spāniešu kareivju tērauda zobeniem. «Iedzimto puskailie ķermeņi bija pilnīgi neaizsargāti, un spānieši tos kapāja tikpat viegli, kā pļāvēji ražas novākšanas laikā pļauj nobriedušo labību,» raksta kāds Meksikas vēsturnieks.
Kad pilsētā uzzināja par asiņaino slaktiņu, sākās tempļa sienu sturmēšana no ārpuses. Bet ari to Kortess bija paredzējis. Viņa lielgabali, pabeiguši savu nāvesnesēju darbu tempļa pagalmā, tagad nesaudzīgi pļāva tūkstošgalvaino pūli, kas uzmācās no ārpuses. Un tad atsteidzās jau agrāk brīdināto tlaškaliešu nodaļas. Lai netīšām nenogalinātu sabiedrotos, viņiem visiem pēc Kortesa pavēles galvas bija apsietas ar grīšļu saitēm. Tlaškalieši deva triecienu no aizmugures, no kurienes neviens negaidīja uzbrukumu. Viņi raudzījās uz Čolulas iedzīvotājiem kā uz saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnījās ar niknumu, priecādamies, ka radusies iespēja atriebties par sensenajām pārestībām.
Spānieši un viņu sabiedrotie nesaudzēja nevienu. Daži desmiti iedzīvotāju noslēpās kāda tempļa augstajos koka torņos. Šos torņus spānieši aizdedzināja, un tur sabēgušie cilvēki sadega dzīvi. Drīz liesmoja arī citas celtnes. Pēc tam sākās vispārēja laupīšana .. .
Vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku gāja bojā Čolulā asiņainā slaktiņa dienā. Kortess to pārtrauca tikai tad, kad spānieši bija noguruši slepkavojot. ..
Bet ko tajā laikā, kad spānieši nogalināja čoluliešus, darīja Montezumas atsūtītā divdesmit tūkstošu vīru lielā armija, kas atradās tikai trīs četru stundu pārgājiena attālumā no asiņainā slaktiņā vietas? Tā nedarīja nekā . .. Negaidītā notikumu norise apmulsināja kasikus, kas komandēja acteku armiju. Un viņi ne tikai negāja ar saviem karavīriem čoluliešiem palīgā, bet gļēvi devās atpakaļ uz Tenočtitlānu.
PĒDĒJAIS PĀRGĀJIENS
Drupu kaudzes un kūpošas krāsmatas rēgojās tur, kur vakar vēl bija mutuļojusi dzīve. Kapa klusums valdīja visapkārt. Kortess uzaicināja visus iedzīvotājus piecu dienu laikā atgriezties pilsētā.
Pamazām, bailīgi apkārt skatīdamies, atgriezās cilvēki gruvešos, apglabāja kritušos, savāca nožēlojamās mantības paliekas, saveda kārtībā sveikā palikušos namus.
Tai laikā ieradās jauna Montezumas sūtniecība. Acteku valdnieks steidzās norobežoties no sazvērestības un uzvelt visu vainu Čolulas iedzīvotājiem. — 2ēl, ka šos meļus un nodevējus jūs nenosodījāt vēl pamatīgāk, — teica sūtņi Montezumas vārdā. Reizē ar dāvanām viņi nodeva ielūgumu ierasties Te- nočtitlānā.
Totonaki, kas pavadīja Kortesu no pašas Sempoalas, izlūdzās atļauju atgriezties dzimtenē. Viņi baidījās no Montezumas
dusmām. Kortess bija spiests viņus atlaist. Toties viņš papildināja savu armiju ar vēl vienu tūkstoti tlaškaliešu kareivju.
Ekspedīcijas ceļš veda caur krāšņām savannām. Tad sākās kalni. Divus no tiem, pašus augstākos, sauca par Popokatepetlu («Pīpējošais kalns») un Ištaksiuatlu («Baltā sieviete»). Pirmais visu laiku dūmoja, jo tur atradās darbīgs vulkāns, otru klāja mūžīgs sniegs, kas notālēm atgādināja baltu apģērbu.
Daudz poētisku leģendu sacerējuši acteki par šiem kalniem.
Pastāvīgi tos novērodami, indiāņi pamanīja virkni interesantu likumsakarību. Tā, piemēram, atklājās tieša sakarība starp vulkāna izturēšanos un gaidāmo laiku. Ja no krātera lieliem mutuļiem pacēlās biezi, tumši garaiņu mutuļi, kas tiecās uz ziemeļiem, tad tā bija droša pazīme, ka būs lietus. Ja garaiņu mākoņi devās uz dienvidiem, tad tas nozīmēja: gaidiet stipru aukstumu un salu. Pelnu fontāni, kas laiku pa laikam izlauzās no krātera, ziņoja iedzīvotājiem, ka tuvojas liels negaiss. Garaiņi, kas pacēlās vertikāli augšup, bija stipra vēja vēstneši.
Tikko spānieši tuvojās jaunai pilsētai vai ciemam, Kortesam pretī iznāca kasiki ar zeltu, pārtiku un citām dāvanām. Māņticīgas bailes no baltajiem visu ceļu steidzās spāniešiem pa priekšu.
Sarunādamies ar vietējiem iedzīvotājiem, Kortess ar sevišķu apmierinātību uzklausīja sūdzības par nodevām un klaušām, zemes piesavināšanos un citām pārestībām, kuras nodarījuši Montezumas ierēdņi. — Mēs jūs paglābsim no tā, — apsolīja visiem Kortess.
Bet tad viņi sasniedza vietu, kur ceļi šķīrās. Viens ceļš bija plats un ērts, otrs aizsprostots milzīgiem kokiem un akmeņiem. Vietējie iedzīvotāji brīdināja Kortesu, ka ērtais un platais ceļš vedot lamatās, kur ienaidnieks viņu cerot ielenkt. Vajagot novākt aiz- sprostojumus un iet pa otru ceļu, viņi teica. Tā Kortess arī darīja.
Ar pūlēm spānieši rāpās augšup pa kalna krauju. Pēkšņi sāka krist biezs sniegs. Uznāca nakts, un līdz kauliem nosalušie Kortesa cīņas biedri ar skumjām domāja par nakšņošanu zem svešajām, naidīgajām debesīm.
Bet, lūk, parādījās kaut kādas akmens celtnes. Tās bija viesnīcas ceļotājiem. Vēlāk spānieši tās re