dzēja diezgan bieži pie galvenajiem satiksmes ceļiem.
Labi atpūtušies, viņi agri no rīta devās tālāk. Kādā kalnu ceļa pagriezienā viņu priekšā pēkšņi atklājās visa Meksikas ielejas panorāma. Retinātais gaiss it kā iznīcināja telpu un tuvināja tālākos priekšmetus, padarīja tos reljefus.
Pārsteiguma saucieni izlauzās vienlaicīgi no visu lūpām. Kā uz plaukstas spāniešu priekšā gulēja biezi mežu masīvi un ziedošas āres, ezeru mirdzošie spoguļi un rotaļlietām līdzīgās pilsētas. Skaidri bija redzama arī Tenoč- titlāna — pilsēta ezera vidū. No tāluma likās, ka tās baltie torņi un piramidālie tempļi paceļas tieši no ūdens.
- Ar jauniem spēkiem spānieši turpināja ceļu uz ilgoto mērķi, kas tagad bija jau saredzams ar neapbruņotām acīm, — Meksikas galvaspilsētu. Tobrīd pie viņiem atkal ieradās Montezumas sūtņi ar kārtējo dāvanu nastu un kārtējo vēstījumu. Montezuma lūdza spāniešus.. . griezties atpakaļ, apsolīdams tādā gadījumā apbalvot Kortesu ar četriem mēriem zelta un katru viņa kareivi — ar vienu mēru. Viņš apņēmās turpmāk samaksāt Spānijas karalim tādu nodevu zeltā un sudrabā, kādu vien viņš vēlētos.
Kortesa atbilde skanēja:
— Gudrajam Montezumam jāsaprot, kā sadusmosies Spānijas karalis, ja mēs atgriezīsimies, neizpildījuši viņa uzdevumu. Daudz vieglāk būs vienoties par visu personīgi nekā ar neskaitāmiem sūtņiem.
Otrā dienā ieradās jauna sūtniecība — visiespaidīgākā no visām, kādas vien līdz tam bija redzētas. To vadīja divdesmit gadus vecais Montezumas brāļadēls Kakamacīns. Karalisko personu nesa palankīnā, kas bija izgreznots ar zeltu, dārgakmeņiem un zaļām spalvām. Par nesējiem bija astoņi augstmaņi.
Kad Kakamacīns, ieradies pie Kortesa, izkāpa no palankīna, augstmaņi metās noslaucīt ceļu, lai valdnieka kāja nejauši neskai tu kādu akmentiņu vai salmiņu.
Ar labo roku pieskāries zemei, bet pēc tam pacēlis to līdz galvai, Kakamacīns sacīja:
— Es un šie augstmaņi ieradāmies tevi apsveikt un pavadīt visu atlikušo ceļu. Saki, kas tev vajadzīgs, un viss tev būs. Mani sūtīja mūsu pavēlnieks — lielais Montezuma.
Nobeidzis apsveikuma runu, viņš pasniedza Kortesam trīs milzīgas pērles.
To redzot, pat visbailīgākajiem Kortesa kareivjiem radās jauna uzņēmība. Vēl vakar viņi labprāt būtu samierinājušies ar Montezumas noteikumiem, pieņēmuši apsolīto zeltu un griezušies atpakaļ. Bet šodien viņi, aizmirsuši visas briesmas, vēlējās tikai vienu: ātrāk sasniegt Tenočtitlānu un tās pasakainās bagātības.
Jaunais Kakamacīns — pēc Tenočtitlānas otras lielākās pilsētas Teskoko valdnieks, nebūt nepiederēja pie tiem, kas sludināja samierināšanos ar spāniešiem. Gluži otrādi, viņš pats ne reizi vien, tāpat kā Kuautemoks, centās pierunāt Montezumu ar visu acteku militāro spēku gāzties virsū konkistado- riem. Un, kad Montezuma, neklausīdams šiem padomiem, aizvien vēl apdāvināja svešiniekus un pazemojoši lūdza viņus griezties atpakaļ, Kakamacīnam brīžiem likās, ka viņa tēvocis zaudējis prātu . ..
Bet nu spānieši pienākuši gluži tuvu acteku galvaspilsētai. Tad arī Kakamacīna sirdī iezagās šaubas. Pēdējā kara padomē viņš ieteica Montezumam sagaidīt spāniešus tā, kā sagaida ārzemju sūtņus, un ielaist tos Tenočtitlānā. Bet tur varēs ar viņiem iepazīties tuvāk un nolemt, kā rīkoties tālāk.
Tai pašā laikā otrs Montezumas brāļadēls — Kuautemoks, kā arī Montezumas brālis Kuitlauaks joprojām uzstāja, lai spāniešus izdzen ar ieroču spēku vai arī, ja tas neizdotos, krist kaujās par dzimto zemi.
Par bruņoto pretestību Montezuma negribēja pat domāt. Un viņš uzdeva Kakamacīnam vadīt kārtējo sūtniecību.
Ar ziņkāri vērodams Kortesu un viņa pavadoņus, Kakamacīns arvien vairāk pārliecinājās, ka bargie ienācēji nebūt nav dievi un Kecalkoatla sūtņi, bet vienkārši mirstīgie, tiesa, daudz labāk apbruņoti nekā acteki. Un viņam kļuva skaidrs, ka tad, ja Montezuma būtu parādījis noteiktību un gribu, nekad spāniešiem nebūtu izdevies iekļūt zemes iekšienē, un viņi nebūtu varējuši pat sapņot par gājienu uz Tenočtitlānu. Viņus varēja iznīcināt jau jūras krastā, tikko viņi bija izkāpuši maiju un citu pakļauto cilšu zemē.
Bet tagad neatlika nekas cits kā izpildīt Montezumas gribu un pavadīt viņus ceļā uz Tenočtitlānu.
Ceļš vijās gar Čalko lagūnas dienvidu krastu, caur ziedošām druvām un dārziem ar neredzētiem augļiem. Apvidu šķērsoja apūdeņošanas kanāli. Pēc tam nāca ceļš bultas taisnumā, kas veda uz ezera vidu pa platu, no akmeņiem, kaļķa, kokiem un zemes darinātu dambi. Tas stiepās daudzu kilometru tālumā, un spāniešiem šķita īsts inženieru mākslas meistardarbs. Pa ezeru šurp un turp šaudījās indiāņu pirogas.
Pēc dažām stundām ekspedīcija sasniedza īštapalapānas pilsētu, ko pārvaldīja Montezumas brālis. Te Kortesam parādīja karalisku godu. Viņa armiju izvietoja skaistās mūra celtnēs, kuras spāniešiem šķita īstas pilis. To griesti bija gatavoti no ciedra, bet sienas iztapsētas raibiem, izrakstītiem audumiem.
Visapkārt šīm celtnēm izpletās brīnišķi dārzi ar augļu kokiem, smaržīgiem krūmiem, skaistām puķu dobēm. Daudzie kanāli un mākslīgie ūdens baseini, kuru krasti bija noklāti keramikas plāksnēm, daiļrunīgi vēstīja par to, cik daudz darba ieguldīts, lai radītu šo paradīzes dārzam līdzīgo zemes stūrīti.
Daļa pilsētas celtņu bija novietotas uz sauszemes, daļa pacēlās uz pāļiem virs ezera līmeņa.