Pārnakšņojis Ištapalapānā, Kortess nākošajā dienā — 1519. gada 8. novembrī iegāja Meksikas galvaspilsētā Tenočtitlānā.
Ceturtā nodaļa
Tenočtitlānas brīnumi
Ne vien pajumti un maizi
Valdnieks dāsnu roku sniedza
Svešu zemju klaiņotājiem —
Arī skaistas, greznas veltes .. .
H. Heine. «Viclipucli».
CEĻŠ STARP EZERIEM
Acteki uzskatīja savu galvaspilsētu Tenočtitlānu par nepieejamu un ne bez pamata. Milzīgā pilsēta atradās lielā Teskoko ezera vidū uz vairākām saliņām. Ar sauszemi to savienoja trīs gari dambji, kas stiepās daudzus kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem un no rietumiem uz austrumiem. Briesmu brīdi sakarus ar sauszemi varēja vienā mirklī pārtraukt: dambjos vairākās vietās bija ierīkoti paceļamie tilti. Novākt tiltus — nozīmēja izolēt galvaspilsētu no ārējās pasaules.
Līdzīgi tilti savienoja arī atsevišķas ielas un pilsētas kvartālus. Katrs tāds kvartāls veidoja it kā cietoksni cietoksnī, kuru no visām pusēm apņēma ūdens.
Spānieši un tlaškalieši iegāja galvaspilsētā no dienvidiem. Pa priekšu virzījās kavalēristi ar Kortesu priekšgalā. Aiz viņiem gāja spāniešu kājnieki, skaitā trīssimt piecdesmit cilvēku. Tad nesēji nesa lielgabalus, munīciju un citas nastas. Gājienu noslēdza tlaškaliešu karotāji. Kopā ar nesējiem viņu bija ap seši tūkstoši piecsimt cilvēku.
Dambis, pa kuru viņi gāja, bija tik plats, ka pa to cits citam blakus varēja jāt desmit jātnieku. Sakrauts no lieliem, ar cementu savienotiem akmens bluķiem, dambis veda tieši uz galvenajiem pilsētas vārtiem. Tur tas pārgāja maģistrālē, kas dalīja pilsētu divās apmēram vienādās daļās.
Bija noieti jau vairāki kilometri, taču dambis visu laiku turpinājās un likās bezgalīgs. Bet tas nebija bezgalīgs ūdens klajums abās ceļa pusēs, kas atklājās Kortesa skatienam. Abās pusēs diezgan lielā attālumā cita no citas bija redzamas pilsētas un ciemi, kas, tāpat kā Tenočtitlāna, likās paceļamies tieši no ūdens. Ap ezeriem grupējās desmitiem apdzīvotu vietu, kas kopumā veidoja ļoti gleznainu ainavu.
Bet, lūk, dambi šķērsoja augsta siena. Abās pusēs pacēlās torņi, un vidū atvērās vārti. Tā bija galvaspilsētas ārējā aizsardzības līnija. Te Kortesu sagaidīja liela delegācija. Katrs tās loceklis atsevišķi sveicināja viņu ar zemu paklanīšanos, kā to prasīja etiķete. Temperamentīgajiem spāniešiem tā bija
īsta pacietības pārbaude, jo tā vairāk nekā stundu aizkavēja viņu gājienu uz galvaspilsētu.
Acteku augstmaņu pavadībā viņi sasniedza koka paceļamo tiltu un pilsētas vārtus. Un tur viņiem pretī iznāca pats Montezuma.
SATIKŠANAS AR MONTEZUMU
Pa priekšu gāja trīs augsti galminieki ar zelta zižļiem rokās. Aiz viņiem lēnām kustējās ar pulētu zeltu izgreznots pa- lankīns. To, uzmanīgi sperdami soli pēc soļa, nesa uz pleciem acteku augstmaņi. Virs palankīna pacēlās no skaistām spalvām darināts, ar zeltu un dārgakmeņiem izrotāts baldahīns. Arī to drīkstēja nest tikai ļoti ievērojami galminieki. Bet neviens, atskaitot Montezumas vistuvākos radiniekus, nedrīkstēja uz viņu skatīties. Tādēļ visa svīta gāja nolaistām acīm.
Ieraudzījis pa gabalu spāniešus, Montezuma deva zīmi apstāties. Un tūlīt īpaši cilvēki satvēra viņu zem rokām un veikli nocēla zemē. Acteku valdnieks nedrīkstēja sevi apgrūtināt ne ar vienu, lieku kustību.
Tuvodamies Kortesam, Montezuma atbalstījās uz savu brāli Kuitlauaku un brāļa dēlu Kuautemoku. Droši vien viņam būtu bijis vienkāršāk un vieglāk iet bez jebkādas palīdzības, jo viņš izskatījās veselīgs un pašos spēka gados. Bet ar ko tad Montezuma atšķirsies no vienkāršajiem mirstīgajiem? Visa etiķetes jēga bija tā, lai iedvestu klātesošajiem domu par viņu valdnieka dievišķīgo izcelšanos un pārdabisko varenību.
Montezuma nesoļoja pa zemi kā visi cilvēki. Viņa priekšā augstmaņi noklāja dārgus audumus. Viņa sandaļu zelta zoles nepieskārās zemei.
Palankīns, kurā viņš ieradās, palika uz vietas, bet baldahīns pārvietojās kopā ar Montezumu, aizsargādams viņu no saules stariem un apžilbinādams spāniešus ar zeltu un dārgakmeņiem.
Tad lūk, kāds ir šis leģendārais Montezuma, neskaitāmu bagātību īpašnieks, plašas zemes valdnieks, tautu pakļāvējs, kas bija ieradies, lai personīgi apsveiktu avantūristu saujiņu!
Tas bija gara auguma vīrietis,
gadus četrdesmit vecs, diezgan kalsens, kupliem matiem un retu bārdiņu. Viņa ādas krāsa bija nedaudz gaišāka nekā viņa ciltsbrāļiem. Viņš izturējās ļoti cienīgi, runāja lēni, it kā apdomādams katru vārdu. Montezuma bija tērpies ļoti greznā apmetnī un fantastiskā, no zaļām spalvām darinātā galvas rotā.
Kad Montezuma izkāpa no palankīna, Kortess veikli nolēca no zirga un Marinas pavadībā gāja viņam pretī.
Pirmais ierunājās Montezuma.
— Es jūs sveicinu, — pārtulkoja Marina.
— Kā jums labpatikas justies? Montezuma. No portreta, kas uzgleznots pēc Kortesa pavēles.
— Priecājos redzet jus sava galvaspilsētā.
— Jūsu bagātīgās dāvanas liecina par jūsu labvēlību spāniešiem.
Kortess aplika acteku valdniekam slīpēta stikla kaklarotu. Lai apliecinātu savas «draudzīgās jūtas», viņš gribēja apskaut Montezumu, bet galminieki viņu atturēja: neviens nedrīkstēja pieskarties tik augstu stāvošai, svētai personai.