Sasnieguši zāli, kurā atradās Montezuma, augstmaņi, kas pavadīja Kortesu, uzmeta plecos vienkāršus rupja auduma apmetņus un noņēma sandales: to pavēlēja etiķete.
Kortesu nosēdināja paaugstinājumā pa labi no Montezumas. Netālu bija atļauts apsēsties arī Kortesa pavadoņiem — spāniešiem. Tas bija nedzirdēts gods, jo Montezumas klātbūtnē drīkstēja tikai stāvēt ar zemu noliektu galvu vai arī krist ar vaigu pie zemes.
Kortess veikli iesāka runāt par katoļticības pārākumu, salīdzinot ar elku pielūgšanu. Viņš runāja par paradīzes svēt- laimību pēcnāves dzīvē, kas sagaidot kristieti, un šķīstītavas šausmām, no kurām pagāniem nav iespējams izbēgt. Viņš saprata, ka pārliecināt vareno Meksikas valdnieku atzīt Romas katoļu baznīcas varu nozīmē uzvarēt lielu kauju bez neviena šāviena. Montezumas piemēram sekotu viņa augstmaņi, pēc tam pienāktu arī vienkāršo ļaužu kārta.
Baznīcas sludinātās samierināšanās un padevības idejas bija ļoti izdevīgas spāniešu avantūristiem, palīdzēja paralizēt tautas pretošanās gribu. «Viņi gāja ar krustu rokā un ar nepiepildāmām alkām pēc zelta sirdī,» — rakstīja bīskaps Lass Kasass, Kortesa laikabiedrs, vienīgais katoļu baznīcas darbinieks, kas pacēla protesta balsi pret indiāņu masveidīgo iznīcināšanu. Viņš jau nu gan labi pazina savu tautiešu zvēriskos tikumus.
Montezuma uzmanīgi noklausījās Kortesa runu un pēc tam atbildēja:
— Malincin! To, ko tu sacīji par savu dievu, es jau agrāk esmu dzirdējis no saviem ļaudīm, kurus biju nosūtījis pie tevis jūras krastā. Zinu arī par krustu, tādēļ ka tu vienmēr un visur to pacēli. Mēs neko neiebildām, jo uzskatām jūsu dievus par tikpat labiem kā mūsējos. Kopš neatminamiem laikiem mēs pielūdzam mūsu dievus, jo viņi arī ir radījuši pasauli. Tas, ko tu man stāstīji, ļoti atgādina mūsu priesteru stāstus par pasaules radīšanu. Taisnība, nav vērts par to runāt. . .
Tālāk Montezuma piebilda:
— Mani senči nebija šīs zemes pirmie iedzīvotāji. Viņi te apmetās tikai pirms dažiem gadu simteņiem. Viņus atveda šurp lielais Kecalkoatls.Viņš deva tiem likumus, bet pēc tam devās uz zemēm, kur noriet saule. Aiziedams viņš paziņoja, ka atgriezīšoties pats vai arī atsūtīšot savus pēcnācējus, kas tad pārvaldīšot Meksiku. Spāniešu brīnišķīgie varoņdarbi, viņu baltā āda un daudz kas cits runā par to, ka viņi ir tie paši «cilvēki no Austrumiem», par kuriem pareģoja Kecalkoatls. Un ja es reiz pretojos tam, ka jūs ierodaties galvaspilsētā, tad tikai tādēļ, ka tauta no jums baidījās un runāja visādas blēņas. Tagad es redzu, ka jūsu valdnieks, kas dzīvo viņpus jūras, ir visvarenākais un vistaisnīgākais no visiem valdniekiem. Es atzīstu viņa varu. Jūs esat viņa sūtņi, un tādēļ katra jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, tāpat kā manējā.
Dzirdēdams tādas runas, Kortess galīgi pārliecinājās, ka Montezuma atrodas dziļas māņticības valgos. Tātad varēja joprojām spēlēt mistiskā Kecalkoatla, tas ir — Kārļa V gribas izpildītāja lomu. Montezuma taču nekad neuzzinās, ka viņš, Kortess, ne tikai nav Spānijas karaļa sūtnis, bet ka viņam atņemtas pat Kubas gubernatora Velaskesa pilnvarotā tiesības.
PILS
Uzkavējušies Montezumas pilī, spānieši uzzināja daudz interesanta par acteku valdnieka dzīvi.
Kalpotāju un galminieku, kuriem bija jāizpilda katra viņa vismazākā vēlēšanās, ieskaitot arī miesas sargus, bija pāri tūkstotim. Visi viņi dzīvoja galmā un saņēma uzturu no pils virtuves.
Tiem nedaudzajiem kalpotājiem un galminiekiem, kuriem bija iespējams tikties ar Montezumu, bija jāprot lakoniski, dažos vārdos ziņot par lietām, kas interesēja valdnieku.
Montezuma ar viņiem gandrīz nemaz nesarunājās — viņš tikai noklausījās ziņojumus un deva pavēles.
Skatīties uz Montezumu bija stingri aizliegts, tāpat ari pagriezties pret viņu ar muguru. Aiziedams apmeklētājs kāpās atpakaļ līdz durvīm, klanīdamies tik reižu, cik to prasīja etiķete. Pat visievērojamākās personas, kuru bruņu cepures bija darinātas ērgļu, vilku vai jaguāru galvu veidā, pirms ierašanās audiencē noņēma galvassegas, kā arī visus izgreznojumus un rotaslietas.
Montezuma pusdienoja pilnīgā vientulībā, sēdēdams uz mīkstiem spilveniem. Jebkuras citas personas klātbūtne varēja kaitēt viņa valdnieka cieņai. Bez tam viņš baidījās no «ļaunās acs» . . .
Viņa pusdienu parastajā ēdienu kartē bija pēc izvēles trīsdesmit ēdienu. Katru ēdienu gatavoja no trīssimt līdz tūkstoš porcijām, ievērojot daudzo viesu un liekēžu vajadzības.
Pastāvīgi uz valdnieka galda bija medījumi, mājputni, zivis. Pusdienu beigās pasniedza augļus, saldumus un cepumus, kurus izgatavoja no kukurūzas miltiem un olām. Nobeigumā pasniedza dzērienu, par ko Eiropā tad vēl nekā
nezināja — šokolādi ar vaniļu un citām garšvielām. To saputoja līdzīgi krējumam un pasniedza zelta kausos. Katru dienu pilī patērēja vairāk nekā 2000 krūzes šokolādes.
Pasūtītos ēdienus Montezumam pasniedza uz zema galdiņa. Pēc tam uzstādīja zelta aizslietni, kas noslēpa valdnieku no nepiederīgu personu skatieniem. Traukus, no kuriem Montezuma ēda, nedrīkstēja viņam pasniegt otru reizi. Tos kā lielas žēlastības zīmi saņēma galminieki un kalpotāji.
Mielasta laikā Montezumam varēja rasties vēlēšanās parunāt. Arī par to bija domāts. Aizslietņa otrajā pusē vienmēr gatavībā sēdēja četri cienījami un gudri sirmgalvji. Kad Montezuma bija labā garastāvoklī, viņš pārmija ar tiem dažus vārdus, dažreiz pat pamieloja tos. Tiem bija jāēd stāvot ar nodurtām acīm.