Kad Montezuma ēda, pilī valdīja pilnīgs klusums.
Paēdis viņš smēķēja. Bet šāda izprieca eiropiešiem tajā laikā nebija pazīstama. Spānieši ar izbrīnu vēroja, kā lielu, apzeltītu pīpi piebāž ar nez kādu zāli, ko sauca par tabaku, aizdedzina to, bet Montezuma no mutes un deguna pūš ārā vieglas dūmu strūkliņas. Smēķējot viņu izklaidēja āksti, dejotāji, dziedātāji, burvju mākslinieki, muzikanti. Galmā viņu bija vesels bars. Acteku mūzika neatbilda spāniešu gaumei, bet veiklo un atjautīgo burvju mākslinieku triki viņiem ļoti patika.
Pilī atradās arī ieroču krātuve ar visu veidu acteku ieročiem. Tie bija novietoti priekšzīmīgā kārtībā, un vajadzības gadījumā tos varēja nekavējoties izsniegt karavīriem.
Spāniešus pārsteidza milzīgais pils putnu dārzs. Tur varēja redzēt purpursarkanu dziedātājputnu, ko spānieši nosauca par kardinālu, jo tā spalvas atgādināja kardināla mantijas 1 krāsu; zelta fazānus un klīrī- gos tītarus; visdažādākos papagaiļus, niecīgos kolibrijus. Visi Meksikas putni bija šeit savākti milzīgā daudzumā. Trīssimt cilvēku tos kopa, baroja, tīrīja, izvietoja pa būriem. Kad putni meta spalvas, viņi tās savāca un novietoja pils mantu krātuvē.
Atsevišķus lielus būrus aizņēma plēsīgie putni — klijas un ērgļi. Tos baroja ar tītaru gaļu.
Netālu no putnu dārza atradās liela zvērnīca. Turpat bija arī nodalījums indīgajām čūskām, kuras pārsteidza spāniešus ar savu lielumu un raibajām krāsām. Čūsku būri bija izklāti putnu spalvām, bet traukos vienmēr atradās svaigs ūdens.
Montezumam bija daudz sievu. Savā brīvajā laikā viņas nodarbojās ar izšūšanu un aušanu. Viņas prasmīgi izgatavoja arī dažādus izgreznojumus no spalvām.
Pilī bija desmitiem vannas istabu — acteki mīlēja tīrību. Montezuma mazgājās katru dienu un ne mazāk kā četras reizes dienā mainīja apģērbu. Viņš nekad divas reizes nevilka mugurā vienas un tās pašas drēbes.
Montezumam, viņa sievām un galminiekiem strādāja daudz amatnieku, sākot ar mūrniekiem un kokgriezējiem, kas rūpējās par pils telpu remontu, un beidzot ar juvelieriem, māksliniekiem, zeltkaļiem. Sevišķi daudz bija dārznieku, kas ar lielu centību veidoja skaistas puķu dobes un brīnišķīgas alejas, •audzēja lieliskus augļu kokus.
Speciāli cilvēki uzskaitīja pils ienākumus un izdevumus. Ar piktografiskām zīmēm 1 izraibinātās rēķinu grāmatas glabājas īpašā telpā. Tādu grāmatu bija simtiem, un, ja tās būtu saglabājušās, zinātnieki varētu diezgan precīzi aprēķināt, cik tautai izmaksāja Montezumas un viņa lielā galma uzturēšana.
TIRGUS
Pārdomādams tālākās rīcības plānu, Kortess nolēma, ka vispirms labi jāiepazīstas ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, ar acteku ikdienas darbu, parašām un ticējumiem. Visiem spāniešiem labi jāorientējas vietā, kur viņi pašlaik atrodas kā viesi, bet ik brīdi var pārvērsties par gūstekņiem. Šai nolūkā Kortess palūdza Montezumam atļauju apskatīt tirgu, galveno templi un vēl dažas pilsētas ievērojamās vietas.
Atļauju dabūja. Vēl vairāk, pats Montezuma piedāvājās pavadīt Kortesu, lai uzkāptu Lielajā Teokalli [7] — kara dieva templī, Tenočtitlānas galvenajā svētnīcā un pilsētas visaugstākajā celtnē.
Nostājušies pa divi, ar kavalēriju priekšgalā, spānieši atstāja pili, ko viņi bija pārvērtuši par kazarmu, un kopā ar acteku pavadoņiem devās uz pilsētu.
Uzmanīgi aplūkodams Tenoč- titlānas mūra celtnes, Kortess pievērsa sevišķu vērību tam, ka to lēzenie akmens jumti aizsargāti ar bieziem vairogiem. Tā mājas līdzinājās cietokšņiem.
Ja vēl ņēma vērā daudzos kanālus, kas šķērsoja pilsētu visos virzienos, un paceļamos tiltus, tad kļuva skaidrs, ka ielu cīņās visas priekšrocības būs pilsētas aizstāvju pusē.
Padomājis par to, Kortess sa- drūma.
Gar daudzu kanālu malām stiepās celiņi, kas kalpoja kā savdabīgas piestātnes. Tur izkrāva preces, kuras pilsētā nogādāja pa ūdens ceļu.
Šur tur bija redzamas zaļas saliņas, kā vēlāk noskaidrojās, — mākslīgi radītas. Tās daudzu paaudžu laikā bija izveidojuši zemkopji no dūņām, kuras smēla no ezera dibena un nostiprināja ar zaru pinumiem. Gadu gaitā šīs saliņas kļuva arvien lielākas, pamazām pārvērsdamās par biezi apdzīvotiem pilsētas rajoniem. Augu saknes nostiprināja pamatus, un likās, ka tūkstošiem neredzamu pavedienu piesaistīja salas ezera dibenam. Biezie, ēnainie dārzi pilsētas nomalēs piešķīra Tenoč- titlānai ļoti gleznainu izskatu.
Tuvojoties tirgum, kustība ielās kļuva arvien dzīvāka. Daži gājēji steidzās, citi lēni pastaigājās, jūsmodami par jauko laiku. Aplūkodami tuvāk neparasti raibos un spilgtos indiāņu tērpus, spānieši iemācījās gandrīz nekļūdīgi pēc ārējā izskata noteikt garāmgājēju nodarbošanās veidu un mantisko stāvokli.
Cilvēki vienkāršos baltos apģērbos bija zemkopji. Turīgākie staigāja apjozušies platām, bārkstainām, skaisti izšūtām jostām. Kažokādas un vilnas drānas valkāja tikai ļoti bagāti acteki. Dižciltīgie lepojās ar viegliem, siltiem un ārkārtīgi grezniem spalvu apmetņiem. Melnas mantijas bija priesteru atribūts. Starp citu, viņus varēja pazīt arī pēc pašmocību sekām — saplosītām ausīm un sarecejušam asinīm uz galvas.