Acteku sievietes staigāja ar vaļējiem, pār pleciem izlaistiem matiem.
Pilsētas tirgus aizņēma milzīgu laukumu, kurā varēja vienlaicīgi novietoties vairāk nekā 50.000 pārdevēju un pircēju. Laukums bija bruģēts biezām akmens plāksnēm un pa daļai to aizņēma tirgus celtnes.
Spāniešus pārsteidza preču pārpilnība un dažādība tirgū. Te varēja pirkt visu, ko toreiz ražoja Meksikā un kaimiņu zemēs, — sākot ar traukiem, mēbelēm, zelta rotaslietām un beidzot ar visizmeklētākajiem acteku virtuves gardumiem. Katru preci tirgus laukumā pārdeva noteiktā vietā.
Lūk, audumu iecirknis. Pircēja izvēlei izstādīti visdažādākie audumi — sākot ar visgreznākajiem un dārgākajiem līdz visvienkāršākajiem un lētākajiem. Šeit varēja iegādāties arī aizkarus, segas, dzijas, diegus.
Juvelierizstrādājumu nodaļā izstādīti tūkstošiem skaistu lietiņu, kuru vidū izcēlās masīvas zelta ķēdes un gredzeni, ar lielu rūpību darinātas bērnu rotaļlietiņas, lieliski zvēru, putnu un zivju atveidojumi. Bet cik pārsteigti bija spānieši, kad ieraudzīja, ka ievērojami augstāk nekā zelta izstrādājumus te vērtē nelielas figūriņas, kas izgatavotas no zaļgana minerāla — nefrīta! …
Turpat pārdeva ari rotas lietas, kas bija gatavotas no visu krāsu un nianšu gliemežvākiem, perlamutra, tirkīza, bruņurupuču čaulām. Katrs priekšmets stāstīja par amatnieku darba mīlestību, talantu un meistarību, kas iegūta daudzu gadu neatlaidīgā darbā.
Liels pieprasījums bija pēc māla traukiem — ornamentiem izgreznotām, apdedzinātām vāzēm, krūzēm, podiem. Ejošas preces bija obsidiāna bārdas naži, raga un kaula vērpjamās vārpstiņas, vara adatas. Ilgi uz pircējiem nebija jāgaida arī vara cirvjiem, kaut gan tie maksāja diezgan dārgi.
Tirgū bija īpašas nodaļas, kur pārdeva apbruņojumu — šķēpus, lokus, bultas, platus, ļoti asus meksikāņu zobenus, kas bija gatavoti no obsidiāna. Turpat bija izstādītas arī visdažādākās bruņu cepures, kas attēloja niknu zvēru galvas ar atņirgtiem ilkņiem, un biezi pārvalki, kurus lietoja bruņu vietā.
Raiti ritēja tirdzniecība ar drogu precēm — saknēm, zālēm, smaržvielām, aromātiskām ziedēm un ierīvēšanās līdzekļiem. Daudz ļaužu drūzmējās ari ap jēlmītu un miecētu ādu un ādas izstrādājumu pārdevējiem.
Daudzi pircēji uzmanīgi aplūkoja mēbeles, novērtēja to labumu un glītumu un, izraudzījuši galdu, solu, krēslu, sāka nesteidzīgi kaulēties.
Vieglās, tirgus laukumā uzceltās teltīs strādāja bārddziņi.
No uzasinātām obsidiāna plāksnītēm gatavotie bārdas naži nebija nemaz sliktāki par eiropiešu tērauda skuj asmeņiem.
Virzīdamies caur tirgus pūli, spānieši pārmaiņus nonāca gan nodaļā, kur tirgojās ar sāli, gan rindās, kas bija aizkrautas ar rakstāmo materiālu, sava veida papirusu, ko izgatavoja no alojes šķiedras, gan vietās, kur pārdeva mūzikas instrumentus . . . Un visur valdīja priekšzīmīga kārtība. Par to gādāja īpaši uzraugi, kas pastaigājās starp pircējiem. Visus strīdus izšķīra tiesneši, kas noturēja sēdes vienā tirgus galā.
Visplašākais un visvairāk apmeklētais bija iecirknis, kur tirgojās ar pārtikas produktiem. Šeit garās rindās uz ceļiem tupēja sievietes blakus pītām mašām, uz kurām bija izliktas saknes, augļi, medus, mājputni, medījumi, kukurūza, pīrādziņi, cepumi. Garāmgājēju nāsis kairināja ceptas, vārītas un žāvētas gaļas, treknu mērču, aromātisku dzērienu un šokolādei pievienotās vaniļas smarža. Visi šie dažādie gardumi bija izgreznoti ziediem un izskatījās ļoti vilinoši.
Svarus meksikāņi nepazina. Visas preces pārdeva pēc skaita, bet beramos produktus — pēc īpašiem mēriem. Naudas vietu izpildīja kakao pupas un kaula stobriņi ar zelta smiltīm. Ļoti attīstīta bija preču apmaiņa. Ievērojamu daļu preču nepārdeva, bet apmainīja pret citām precēm.
Tomēr milzīgajā tirgus laukumā nevarēja novietoties visi pilsētas tirdzniecības centri. Kaļķus, akmeņus, kokmateriālus — visus smagos būvmateriālus parasti nokrāva kanāla malā pie tirgus un blakus ielās. Arī tur vienmēr drūzmējās pircēji.
Pilsētas tirgus aina nebūtu pilnīga, ja nepieminētu dzīvo preci, kas arī bija izstādīta vispārējai apskatei, — vergus. Viņu bija simtiem, bet daždien arī tūkstošiem. Tie bija novājējuši, izmocīti cilvēki, ap kaklu tiem bija koka gredzeni, piestiprināti pie garām, lokanām kārtīm.
Viņus pirka tāpat kā mājas dzīvniekus: apskatīja zobus, aptaustīja muskuļus.
Bija ari vergi bez gredzeniem ap kaklu. Šie ļaudis pārdeva paši sevi, lai iegūtu pajumti, apģērbu un uzturu. Tā, protams, rīkojās tikai tie, kas bija nonākuši galīgā nabadzībā un tādā veidā cerēja iegūt kaut kādus eksistences līdzekļus.
PILSĒTAS IKDIENA
Iepazinušies ar pilsētas tirgu, spānieši devās uz kara dieva galveno templi. Viņi gāja ierindā un tādēļ redzēja tikai ārējo pilsētas dzīvi, kas noritēja uz ielas. Tas, kas notika aiz namu sienām, palika apslēpts viņu acīm. Bet, ja ienācēji būtu painteresējušies un ieskatījušies dažos namos, tad ieraudzītu mierīgas sadzīves ainas.