Nokāpuši pagalmā, spānieši aplūkoja arī citas tempļa celtnes. Tur bija ieroču noliktavas, nelieli piramīdveidīgi tempļi, kuru virsotnēs dega mūžīgā uguns. Viņi ieraudzīja arī pakalnu, kurā uzglabāja nomocīto, dieviem ziedoto cilvēku galvaskausus.
Garās vienstāva celtnēs dzīvoja priesteri un viņu audzēkņi. Tempļa pagalmā atradās arī pārtikas noliktavas un veikali, telpas iebraucējiem, dzeramā ūdens cisternas. Templis bija it kā atsevišķa pilsētiņa, kas dzīvoja pati savu dzīvi.
DĀRGUMU KRĀTUVE
Pārliecinājušies, ka acteki neļaus pārvērst kara dieva templi par katoļu baznīcu, spānieši nolēma uzcelt kapelu kādā pils zālē. Montezuma atsūtīja mūrniekus, un darbs sākās.
Nejauši kāds sienā atklāja aizmūrētas durvis. Aizsūtījuši prom visus svešos, spānieši tās uzlauza — un nokļuva lielā, slepenā noliktavā, kas bija piekrauta ar zeltu un dārgumiem. Acis nespēja ne aptvert daudzos priekšmetus, kas tur atradās. Rindām stāvēja smagi zelta stieņi, kaudzēs gulēja dārgi audumi, cits pie cita blīvējās brīnišķīgi juvelieru izstrādājumi.
Tātad baumas, it kā Montezuma šajā pilī slēpjot savas personīgās bagātības, izrādījās pareizas. Un, lūk, tagad tās nonākušas konkistadoru rokās!
Bet pagaidām tika nolemts neko neaizskart. Durvis atkal aizmūrēja. Kareivji saņēma stingru pavēli klusēt par atradumu.
Pirmā nedēļa Tenočtitlānā spāniešiem bija notikumiem bagāta. Bet kārtējās darīšanas un pat tik svarīgs notikums kā dārgumu krātuves atrašana ne mirkli neaizēnoja Kortesam •viņa galveno uzdevumu — Meksikas pakļaušanu.
KARA PADOME PIEŅEM LĒMUMU
Kortess pilnīgi saprata sava stāvokļa nedrošību un nenoteiktību. Viņa un visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības faktiski bija atkarīgas no Montezumas noskaņojuma. Bet ja nu viņš, paklausīdams priesteriem, grozīs savu attieksmi pret spāniešiem? . .. Vai ari, rūpīgāk viņus pavērojis, sapratīs, ka viņi un viņu izslavētie zirgi un lielgabali nepavisam nav dievi un pat ne dievu sūtņi? . ..
Tad pēc pirmā signāla acteki samals miltos visus spāniešus kopā ar viņu sabiedrotajiem tlaškaliešiem. Pret viņiem sacelsies visa pilsēta. Viņu liktenis tad skaidrs — viņus visus upurēs asiņainajiem Uicilopočtli. Pietiek tikai pārtraukt pārtikas un dzeramā ūdens piegādi — un spāniešu stāvoklis uzreiz kļūs bezcerīgs.
Bija nekavējoties jārīkojas, lai nostiprinātu savu stāvokli. Bet kā? Ko varēja iesākt, atrodoties pašā ienaidnieka midzenī?
Kortesa sasauktajā kara padomē atskanēja dažādas balsis. Vieni ieteica slepeni atstāt pilsētu un pāriet uz sauszemi aiz lielajiem dambjiem. Citi ieteica doties projām ar Montezumas ziņu, aizbildinoties ar kaut kādu ticamu ieganstu.
Visos šajos padomos Kortess neredzēja jēgas. Tāda veida rīcība uzreiz tiktu novērtēta kā vājuma izpausme. Bet vājos
pieveic. Atkāpdamies spānieši riskēja pazaudēt pat savu sabiedroto — tlaškaliešu — draudzību.
Vienīgā izeja — sagūstīt pašu Montezumu, padarīt viņu par ķīlnieku. Tad spānieši būs drošībā. Acteki neuzdrošināsies viņiem uzbrukt, baidīdamies par Montezumas dzīvību.
Bet kā sagūstīt tūkstošiem miesassargu ielenkto valdnieku viņa paša pilī? Vai varēja maz iedomāties lielāku pārdrošību?
Bija jāpanāk, lai Montezuma brīvprātīgi dotos spāniešu gūstā …
Šo plānu uzdeva realizēt pieciem visdrošsirdīgākajiem virsniekiem ar Kortesu priekšgalā. Viņiem, piedraudot ar nāvi, vajadzēja pierunāt Montezumu «brīvprātīgi» pārcelties uz pili, kurā bija novietojušies spānieši.
Bet ar kādu ieganstu tik smagi apvainot to cilvēku, kas tik viesmīlīgi uzņēmis ienācējus un gandrīz ik dienas savā valdnieka žēlastībā apdāvināja viņus ar zeltu?
Tāds iegansts atradās.
MONTEZUMA SPĀNIEŠU GŪSTĀ
Vēl būdams Čolulā, Kortess uzzināja par sadursmi starp kādu acteku kasiku un Verakrusas garnizonu. Kasiks bija pieprasījis, lai tuvējā totonaku ciema iedzīvotāji samaksātu nodevas, bet tie aicināja palīgā spāniešus.
Verakrusas garnizons sastāvēja gandrīz vienīgi no vecīšiem un invalīdiem. Četrdesmit spāniešu ar diviem lielgabaliem, trim arbaletiem un divām arkebūzām (pie tam vēl bija nepieciešams taupīt pulveri, kura krājumi draudēja izsīkt) nespēja pretoties vairākiem tūkstošiem acteku. Stāvokli grozīt nespēja arī spāniešu sabiedrotie — totonaki.
Spānieši zaudēja kaujās septiņus cilvēkus, kas nomira no ievainojumiem, un vienu gūstā kritušo, zaudēja zirgu un — tas bija visbriesmīgākais — zaudēja arī neuzvaramo Kecalko- atla sūtņu slavu. Pārtiku Verakrusas garnizonam vairs nepiegādāja tik akurāti kā agrāk. Indiāņu mūrnieki, kas būvēja cietoksni, pameta darbu.
Savā laikā Kortess bija noslēpis šo bēdīgo notikumu no saviem cīņas biedriem, lai viņi nezaudētu dūšu. Bet tagad viņš nolēma to izmantot un notikušajā asinsizliešanā apvainot Montezumu.
Vai Montezuma patiešām bija iejaukts sadursmē vai arī acteku kasiks rīkojies patstāvīgi, tam Kortesa acīs nebija nekādas nozīmes. Viņam bija vajadzīgs tikai iegansts, lai, nodevīgi saņemot Montezumu gūstā, varētu viņu pašu apvainot nodevīgā rīcībā.
Nākošajā rītā Kortess piecu virsnieku pavadībā devās vizītē pie Montezumas. Tas, ka viņi visi bija apbruņojušies, neradīja actekos nekādas aizdomas. Viņi zināja, ka spānieši nekad nešķiras no savām bruņām un ieročiem.