Montezuma kā vienmēr sagaidīja viesus laipni un kā vienmēr apdāvināja viņus ar zeltlietām. Viņš jokoja, smējās, un spānieši viņam piebalsoja. Pēkšņi Kortess izmainīja toni. Viņš ierunājās bargi un valdonīgi:
— Pēc jūsu pavēles izdarīts uzbrukums piejūras ciematiem, kur dzīvo totonaki — Spānijas karaļa pavalstnieki. Jūsu ļaudis uzdrošinājušies pacelt roku pat pret spāniešiem. Jūs dēvējat sevi par mūsu draugu un tajā pašā laikā uzbrūkat maniem brāļiem. Ar vienu roku jūs mums dāvināt zeltu, bet ar otru gatavojat sazvērestību .. . Man vajadzētu izpostīt Tenočtitlānu, bet es to saudzēšu ar noteikumu, ka jūs nekavējoties labprātīgi un mierīgi dosieties mums līdz. Kopš šī brīža jūs dzīvosiet jūsu nelaiķa tēva pilī.
Montezuma no pārsteiguma kļuva mēms. Viņam, uz kuru viņa pavalstnieki neuzdrošinājās pat acis uzmest, viņam, kura ikviens vārds — likums, labprātīgi jākļūst par spāniešu ķīlnieku! . .. Montezuma bija gluži apjucis un nomākts … Viņš noliedza savu līdzdalību sadursmē, kas notikusi piekrastē. Lai pierādītu savu nevainību, viņš noņēma no pirksta gredzenu ar Uicilopočtli attēlu, iedeva to kādam augstmanim un pavēlēja tūlīt atvest vainīgo kasiku uz galvaspilsētu Kortesam tiesāšanai. Šis gredzens nozīmēja, ka valdnieka uzdevumam ir sevišķi svarīga valstiska nozīme. Bez tam Montezuma bija ar mieru dot spāniešiem ķīlā savu dēlu un meitu.
Bet Kortess bija nepielūdzams. Līdz vainīgo atvešanai un patiesības noskaidrošanai pašam acteku valdniekam jāpaliek par ķīlnieku pie spāniešiem.
Pēkšņi pietvīcis, Montezuma iesaucās: — Vai tad ir dzirdēts, ka tāds varens valdnieks kā es labprātīgi atstātu savu pili un padotos gūstā svešiniekiem!
Vēlēdamies saldināt rūgtumu, Kortess sāka Montezumu pārliecināt, ka viņš, tāpat kā agrāk, atradīšoties savu augstmaņu vidū un ka viņam tikšot parādīts viss pienācīgais gods. Runa esot tikai par dzīves vietas maiņu . . . — Bet, ja arī es samierinātos ar tādu pazemojumu, tad mani pavalstnieki tam nekad nepiekristu!
Sarunas ievilkās un nesolīja neka laba spāniešiem. Montezuma sāka pamazām atjēgties. Tad viens no Kortesa pavadoņiem, visnepacietīgākais, izsaucās:
— Kam velti tērēt vārdus! Vai nu viņš tūlīt nāks mums līdzi, vai arī mēs viņu nogalināsim. . . Tagad par vēlu svārstīties …
Runātāja aizsmakusi balss un degošās acis ietekmēja Montezumu:
— Ko sacīja šis dusmīgais spānietis? — viņš jautāja Marinai, kura, kā parasti, izpildīja tulka lomu.
Viņa saudzīgos izteicienos pārtulkoja draudu būtību: nāve vai gūsts.
Montezuma uzreiz saduga, nolaida acis un teica:
— Labi, es piekrītu.
Tūlīt atnesa valdnieka nestuves. Montezuma paziņoja saviem pārsteigtajiem galminiekiem, ka nolēmis uz laiku pārcelties pie saviem bālsejainajiem draugiem.
Kad gājiens virzījās pa ielu, pūlī izplatījās baumas, it kā spānieši ar varu aizvedot Montezumu. Kortess bija paredzējis, ka iespējamas nekārtības. Ielās, pa kurām virzījās Montezuma, kaujas gatavībā bija novietotas spāniešu nodaļas. Taču to palīdzība nebija vajadzīga. Montezuma uzrunāja tautu, lūdza to izklīst un neticēt «muļķīgām baumām». Viņš «pēc paša vēlēšanās» dodoties ciemos pie spāniešiem, un par to nevienam neesot ko uztraukties.
Degdams no kauna par visu notiekošo, Montezuma nolēma piešķirt savam apkaunojošajam gūstam ārēji piedienīgu izskatu. Spāniešiem tas bija izdevīgi.
KARALISKA MARIONETE
Kad Montezuma bija nogādāts sava nelaiķa tēva pilī, Kortesam iešāvās prātā jauna ideja. Viņš saprata, ka spāniešiem izdevīgi saglabāt gūsteknim šķietamu neatkarību. Tad Montezumas vārdā varēs pārvaldīt visu zemi.
Ja arī ne uzreiz, tad pakāpeniski varēs saņemt rokās pārvaldes grožus, izmantot savās interesēs acteku valsts aparātu. Slēpjoties aiz Montezumas vārda, varēs no Meksikas izsūknēt zeltu un citas bagātības, pārvērst actekus un viņiem pakļautās tautas par Spānijas karaļa pavalstniekiem.
Un Kortess nodod Montezumas rīcībā vislabākās pils telpas. Tās iekārto ar karalisku greznību. Pie Montezumas ierodas viņa sievas un kalpotāji. Viņam, tāpat kā agrāk, tiek parādīts visaugstākais gods. Tāpat kā agrāk, viņš ik dienas vairākas reizes maina apģērbu, iet vannā, ēd savus iemīļotos ēdienus, dzer kakao, pīpē tabaku. Viņu uzjautrina galma āksti, ar viņu nesteidzīgi sarunājas gudrie sirmgalvji (ja Montezumam labpatikas ar tiem runāt). Viņš apspriežas ar saviem karavadoņiem, pieņem lēmumus, dod pavēles. Viņam ziņo par visām valsts lietām.
Stingri tiek ievērots viss ceremoniāls. Apmeklētāji, ieiedami pie Montezumas, uzvelk vienkāršu apģērbu, noauj kājas, nodur acis, klanās, bet aizejot — kāpjas atpakaļ, nepārtraukti klanoties.
Arī spānieši izrāda acteku valdniekam dziļu cieņu. Pats Kortess ik rītu ierodas vizītē, apjautājas par viņa veselību, uzzina, kādas ir valdnieka vēlēšanās. Viņš apsēžas tikai tad, kad saņem atļauju to darīt. No malas raugoties, var likties, ka Kortess uzstājas pazemīga lūdzēja lomā … Tomēr patiesais stāvoklis labi zināms visiem šīs komēdijas dalībniekiem.
Dienu un nakti pie Montezumas apartamentu durvīm un pils izejām stāv bruņota sardze. Spāniešiem zināms katrs dižciltīgā gūstekņa solis. Zināms, kas un kādā lietā pie viņa griežas. Zināms, par ko runā kara padomes sēdē.
Kortess prasīja, lai kareivji, kas apsargāja Montezumu, ievērotu vislielāko modrību un tajā pašā laikā izturētos pret savu gūstekni ar vislielāko goddevību. No tā taču bija atkarīga viņa nodomu izdošanās. Kortess cerēja, ka laipna izturēšanās padarīs Montezumu piekāpīgāku …