Patiešām, drīz tas samierinājās ar savu jauno stāvokli un pat sāka pēc veca paraduma apdāvināt savus cietumsargus ar zeltu un greznuma lietiņām.
Padevies savam liktenim, Montezuma vairs neuztraucās un neprotestēja. Likās, ka viņu pilnīgi apmierināja tā komēdija, ko spēlēja bez lieka trokšņa un ar abpusēju piekrišanu. Viņš vēlējās tikai vienu — lai tiktu ievērota ārējā pieklājība, un Kortess labprāt tam piekrita.
Reiz kāds sargkareivis, neapmierināts ar to, ka naktis bija jāpavada nomodā, skaļi sacīja sargmainim:
— Es vēlētos, kaut šis suns Montezuma drīzāk nosprāgtu. Viņa dēļ mums jāstāv sardzē, kad visi godīgi cilvēki guļ un saldi sapņo!
Kareivis runāja skaļi un iztraucēja Montezumas mieru. Par to paziņoja Kortesam, un viņš pavēlēja sodīt kareivi ar nūjas sitieniem.
Tad lielas svītas pavadībā galvaspilsētā ieradās vainīgais
acteku karavadonis. Viņu atveda pie Montezumas, bet tas nemaz neklausījās viņa paskaidrojumos un pateica, ka Kortess pats visu izlemšot.
Tiesa bija «taisnīga» un ātra — kasiku un septiņpadsmit viņa tuvākos palīgus sadedzināt dzīvus pils laukumā.
Dzirdēdams tādu spriedumu, notiesātais paziņoja, ka neesot vainīgs, jo neesot rīkojies patstāvīgi, bet tikai izpildījis Montezumas pavēli. Bet visi taisnošanās mēģinājumi jau iepriekš bija nolemti neveiksmei. Kortesu nepavisam neinteresēja jautājums, vai attiecīgais karavadonis ir vai nav vainīgs. Viņam vajadzēja iedvest bailes visai zemei, iebiedēt tautu, parādīt nepakļāvīgajiem, ka vismazākais nepaklausības mēģinājums tiks nežēlīgi sodīts. Nāves sods bija piespriests vēl pirms lietas iztiesāšanas.
No galvenā tempļa karamateriālu noliktavām spānieši iznesa bultas un metamos šķēpus. No tiem sakrāva gigantisku sārtu, kurā sadedzināt notiesātos. Reizē ar to Kortess atbruņoja galvaspilsētas iedzīvotājus — gadījumā, ja viņiem ienāktu prātā sacelties un aizstāvēt nāvei nolemtos.
Bet Montezuma vēl nebija izdzēris līdz dibenam viņam sagatavoto pazemojumu kausu. Nāves soda izpildīšanas laikā acteku valdniekam uzlika važas — verdzības un kauna zīmi. Un, kad pēc sprieduma izpildīšanas tās noņēma, tad galīgi sašļukušais Montezuma pazemojās tik tālu, ka pateicās Kortesam par «augstsirdību» un labo izturēšanos pret viņu …
Milzīgais pūlis, kas noskatījās nāves soda izpildīšanu, stāvēja kluss un padevīgs. Tauta bija pārliecināta, ka sodu piespriedis pats Montezuma. Bet viņa lēmumi visu acīs bija neapstrīdami. Acteki joprojām uzskatīja Montezumu par savu augstāko vadoni, kaut gan viņš jau sen bija kļuvis par paklausīgu bandinieku Kortesa rokās.
Piektā nodaļa ērgļa un kaktusa tauta
Jaunā pasaule patiesi!
Kristofs Kolumbs kādreiz viņu
Izvilka no okeāna.
H. Heine. «Viclipucli».
CEĻOJUMS GADSIMTU DZĪLĒS
Kamēr Kortess un viņa pavadoņi saimnieko Tenočtitlānā, spriež tiesu Montezumas vārdā, pievāc Meksikas bagātības, mēs kopā ar lasītājiem izdarīsim nelielu ceļojumu. Šis ceļojums būs visai īpatnējs — nevis telpā, bet laikā. Domās pārcelsimies gadsimtu dzīlēs un iepazīsimies ar šīs zemes pagātni.
Droši vien ikvienu ieinteresējis jautājums: vai actekiem jau sen bijusi tik liela un varena valsts? No kurienes radusies viņu bagātā un savdabīgā kultūra?
Acteki ir samērā vēlīni ienācēji Meksikas ielejā. Jau daudzus gadsimtus pirms viņu parādīšanās tur dzīvojušas kulturālas tautas, kas apstrādāja zemi, būvēja grandiozas celtnes, radīja brīnišķīgus mākslas darbus. Bet tajā laikā, kad zemē ieradās spāņu iekarotāji, ne tikai pašas šīs tautas, bet pat atmiņas par tām bija gandrīz pilnīgi izzudušas.
Kādā veidā mēs tomēr uzzinājām par šo tautu dzīvi? Kas palīdzēja zinātniekiem iegūt ziņas par sen pagājušu laiku notikumiem?
Zinātniekiem palīdzēja arheoloģija.
Arheoloģiskie pētījumi ir visdrošākais senatnes restaurēšanas līdzeklis. Zemes klēpis ar tajā apslēptajiem senatnes pieminekļiem ir vislielākais vēsturiskais arhīvs, bet arheologa lāpsta — tā atslēga.
Simtiem zinātnieku izdarījuši izrakumus dažādos Meksikas apgabalos. Plašu apmēru izrakumi notiek arī mūsu dienās. Arheologi uzmanīgi izpēta katru atradumu, vai nu tas būtu sasista poda lauska, celtnes drupas, skulptūras atlūznis, pirms tūkstoš gadiem nodzisušā ugunskura ogles vai satrūdējuša auduma paliekas… Un pēc šiem materiālās kultūras pieminekļiem viņi restaurē tālās pagātnes notikumus.
Tagad labi zināms, ka jau pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu pie Teskoko ezera, kā arī Šočimilko, Calko, Šalto- kānas un Sumpango lagūnu krastos atradušās daudzas seno zemkopju apmetnes. Viņi audzēja maīsu (kukurūzu), kas bija viņu galvenais uzturlīdzeklis, bez tam arī pupas, kokvilnu un citus augus. Par maīsa nozīmi indiāņu cilšu dzīvē labi pateicis lielais amerikāņu zinātnieks L. Morgans savā klasiskajā darbā «Senā sabiedrība». «Maīss,» viņš rakstīja, «pateicoties savam augstajam ražīgumam un barības vērtībai, kā arī tam, ka lietojams uzturam kā zaļā veidā, tā arī nogatavojies, izrādījās daudz bagātāka dabas dāvana un daudz vairāk veicināja cilvēces sākotnējo progresu nekā visas pārējās labības kopā.»
Varenās lietus ūdens straumes, kas plūda no apkārtējām kalnu grēdām, pamazām izveidoja ezera un lagūnu krastos treknu, minerālvielām bagātu sanesumu slāni. Sajaukdamies ar dūņām, kas satur satrūdējušas augu paliekas, šie sanesumi izveidoja sevišķi auglīgu augsni. Tajā zem kvēlās dienvidu saules brieda bagātas ražas, kas neatpalika no Nīlas ielejā iegūtajām ražām. Gaļu uzturam deva medības: niedrēm apaugušajos krastos bija daudz putnu un sīku zvēru, bet mežiem klātajos kalnos bija sastopami pat brieži.