Vēlāko acteku vēstures avotu fragmentārās un neskaidrās vēstis norāda, ka IX gadsimta vidū Teotiuakānas iedzīvotāji pēkšņi atstājuši savu pilsētu. To apstiprināja arheoloģiskie izrakumi milzīgās pilsētas teritorijā.
Mums pagaidām vēl nav zināmi iedzīvotāju aiziešanas cēloņi. Taču lielais daudzums ogļu, kas atrastas vienā Teotiuakānas daļā, liek domāt par briesmīgu, postošu ugunsgrēku.
Vai šī ugunsgrēka cēlonis bija kaut kādu naidīgu cilšu uzbrukums Teotiuakānai? Vai arī tas liecina par lielu tautas
sacelšanos? Iespējams, ka, izmocīti tempļu un piļu celšanā, vienkāršie ļaudis sacēlās pret saviem apspiedējiem, un pilsēta tika sagrauta sacelšanās laikā. Kāda bija vēsturiskā īstenība, to noskaidros tālākie zinātnieku pētījumi. Katrā gadījumā spāniešu iebrukuma laikā milzīgā pilsēta jau daudzus gadsimtus gulēja drupās. Retos, nejauši atklīdušos ceļotājus dziļi ietekmēja tās drupu varenība, un viņi nosauca to par Teotiu- akānu, kas acteku valodā nozīmē — «dievu dzīves vieta».
«MEŽONĪGO» UZBRUKUMS
Noskaidrot sekojošo triju četru gadsimtu notikumus ir ļoti grūti, jo vēsturisko dokumentu, kas attiektos uz to laika posmu, ir ļoti maz. Zināms tikai tas, ka Meksikas ielejā iebrukušas pusmežonīgas klejotāju ciltis, un tā kļuvusi par niknu cīņu arēnu. Vairākums šo cilšu runāja savstarpēji radniecīgās valodās. Mūsdienu pētnieki sauc šo cilšu grupu par «naua». bet viņu valodu vai valodu grupu — «nauatl». Pie šīs valodu grupas pieder arī acteku valoda.
Naua ciltis iebruka Meksikas augstienē, lai izlaupītu zemkopju ziedošās pilsētas un ciemus. Bet, iekarojuši šo teritoriju, viņi palika tur un pamazām paši apmetās tur uz pastāvīgu dzīvi.
Pirmā Meksikas ielejā parādījās kulua cilts. Pēc zinātnieku aprēķiniem XI gadsimtā viņi pakļāvuši toltekus. Bet pēc tam paši iekarotāji krituši par upuri spēcīgākiem atnācējiem — čičimekiem jeb «mežonīgajiem». Viņi bija tērpušies zvēru ādās, un tas deva iemeslu dot viņiem nicinošo nosaukumu «mežonīgie». *
Pirmajā laikā pēc ierašanās ielejā čičimeki dzīvoja Šalto- kānas lagūnas austrumu krastā. Viņi nodarbojās galvenokārt ar medībām. Pēc tam klejotāji pārvietojās uz ielejas rietumu daļu un tur pakāpeniski iemācījās kopt zemi un apmetās uz pastāvīgu dzīvi.
Otra daļa čičimeku apmetās Teskoko — nelielā ciematā tāda paša nosaukuma ezera austrumu krastā. Tur viņi satikās ar ciltīm, kas bija atnākušas no Meksikas dienvidiem un atradās uz augsta kultūras līmeņa. Šo cilšu un čičimeku saplūšana vienā tautā — teskokiešos -— deva varenu stimulu Teskoko pilsētas attīstībai.
XIV gadsmita sākumā vēstures arēnā parādījās jauns spēks — tepaneki. Apmēram simt gados viņiem izdevās pakļaut visu Meksikas ieleju.
Tā pēc vairākiem iebrukumu un cīņu gadsimtiem visi
ielejas iedzīvotāji atkal, tāpat kā tolteku laikos, bija apvienoti zem vienas varas.
Tepanekiem cīņā par valdošo stāvokli ielejā palīdzēja neliela cilts — tenočki, kas dzīvoja Teskoko ezera rietumu krastā Čepultepekas apkārtnē.
Kas bija šie tenočki, un kāda nozīme tiem bija tālākajā Meksikas ielejas vēsturē? Mūsu ceļojums pagātnē tuvojas nobeigumam. No notikumiem, par kuriem stāstīts grāmatas sākumā, mūs šķir tikai nedaudz vairāk kā simt gadu. Bet kur tad acteki, par ko tik daudz runājām iepriekšējās nodaļās?
Tenočki bija tie paši acteki. Tā viņi dēvēja paši sevi, bet par actekiem viņus nosauca kaimiņu ciltis.
Tādā veidā pirmo reizi vēlākie Meksikas ielejas valdnieki tiek pieminēti tikai simt gadu pirms spāniešu iebrukuma. Un piemin viņus tikai kā kaut kādu nenozīmīgu, mazu cilti.
Pamēģināsim tagad izsekot šīs cilts liktenim līdz tam brīdim, no kura sākām mūsu ceļojumu, — līdz spāniešu ieiešanai Tenočtitlānā.
TENOCA ĻAUDIS
Katrai tautai senatnē bija teikas par savu izcelšanos un saviem varoņiem. Tā, piemēram, romieši stāstīja, ka viņu ciltstēvs bijis Romuls, kas kopā ar savu brāli Remu nodibinājis nelielu ciemu. Vēlāk tas pārvērties par senās Itālijas vislielāko pilsētu — vareno Romu, kas pakļāva sev daudzas tautas. Atēnieši godināja Tēzeju, kas atbrīvojis dzimto pilsētu no briesmīgās nodevas, kuru Atēnām uzlikuši varenās Krētas valdnieki.
Šādās teikās blakus pasaku un fantastikas elementiem vienmēr atrodams arī kāds patieso notikumu atspulgs. Leģendā par Tēzeju, piemēram, mēs dzirdam reāla vēsturiska notikuma atbalsi: kontinentālās Grieķijas pilsētu atbrīvošanu no Krētas valdnieku kundzības.
Tiesa, vēstis par šiem notikumiem, saglabādamās tautas atmiņā gadu simteņiem ilgi, tiek sagrozītas un pārveidotas. Dažādos laikos vēsturiskie fakti tiek vērtēti un izskaidroti dažādi.
Zinātnieki netaupa ne spēku, ne laika, lai atsijātu vēsturiskās patiesības graudiņus no visa tā, ko radījusi tautas bagātīgā fantāzija. Viņi pacietīgi un rūpīgi atšķir vēsturi no pasakām. Katrs mājiens, kas norāda uz sen pagājušu dienu faktiem, visīsākais atgādinājums par tiem sniedz nenovērtējamu palīdzību tālās pagātnes notikumu noskaidrošanā.
Teikas par savas tautas izcelšanos bija arī actekiem. Viņi,
piemēram, apzinājās, ka samērā vēlu ieradušies Meksikas ielejā.
Ko tad acteki stāstīja par savu izcelšanos? Kādēļ viņi dēvējās par tenočkiem?
Sensenos laikos, vēsta viņu teikas, acteki dzīvojuši kaut kur ļoti tālu no ielejas, Meksikas rietumos. Viņi apdzīvojuši salu