Sens rokraksts, kurā attēlota acteku cilts ceļošana. No kreisās uz labo: Astlānas sala ar templi un mājām; acteks laivā ceļas pāri ezeram. Pēdu attēli rāda, ka acteki devušies ceļojumā. Virs pēdām — datums: «viens akmens nazis» (dienas nosaukums acteku kalendārā). Lielais hieroglifs apzīmē Kuluakānas pilsētu, kurā ieradās acteki. Pa labi — astoņas citas ciltis, kas dzīvoja Meksikas ielejā.
ezera vidū un krastā nokļuvuši vieglās pirogās. Šo salu sauca par Astlānu. No šī vārda cēlies arī tautas nosaukums — acteki (pareizāk asteki — cilvēki no Astlānas). Senlaicīgā acteku rokrakstā mēs redzam attēlotu šo salu ar piramīdu vidū, kurai visapkārt sabūvētas mājas. Viens no actekiem laivā ceļas pāri ezeram.
Kādā kalnu alā, netālu no ezera, acteki nejauši uzgājuši dieva Uicilopočtli statuju. Šī brīnišķīgā statuja, vēsta leģenda, spējusi pareģot nākotni un devusi gudrus padomus. Tādēļ acteki to sākuši pielūgt. Pēc Uicilopočtli padoma viņi atstājuši Astlānu un sākuši klejot kopā ar astoņām citām ciltīm — čičimekiem, tepanekiem, kulua, tlaškaliešiēm un citiem.
Dodamies tālajā un bīstamajā ceļā, acteki paņēmuši līdzi Uicilopočtli statuju un pēc tās padomiem noteikuši savu maršrutu. Viņi virzījušies uz priekšu ļoti lēni, dažreiz veselu gadu uzkavējušies katrā jaunā vietā. Tai laikā priekšējās nodaļas joprojām meklējušas jaunas, dzīvei vairāk piemērotas vietas un apguvušas tās, apstrādājusaš un apsējušas laukus. Kad jaunajā vietā ieradusies visa cilts, tur jau briedusi kukurūzas raža.
Tālākie notikumi dažādos vēstures avotos attēloti dažādi. Minētas visdažādākās ģeogrāfiskās vietas, kur it kā savu klejojumu laikā nokļuvušas Astlānu atstājušās ciltis. Pēc vienas versijas tās aizgājušas līdz pat Gvatemālas robežām, bet tad griezušās atpakaļ. Pēc tam visa šī cilšu grupa ilgāku laiku dzīvojusi vietā, kas saukusies «Septiņas alas».
Pamazām, cita pēc citas, ciltis sākušas pamest šo vietu un pārcēlušās uz Meksikas ieleju. Pirmie aizgājuši čičimeki, pēc tam tepaneki, kuluā, čalki un citi. Beidzot Uicilopočtli devis padomu doties ceļā arī actekiem. Sava virsaiša Tenočcina jeb Tenoča vadībā viņi atstājuši «Septiņas alas» un pēc ilgas klejošanas sasnieguši Meksikas augstieni. Pēc sava virsaiša Tenoča vārda acteki sākuši sevi dēvēt par tenočkiem, tas ir, «Tenoča ļaudīm».
DROSMES APLIECINĀJUMS — NOGRIEZTAS AUSIS
Arheoloģiskie izrakumi un zinātnieku pētījumi liecina, ka šajās acteku jeb tenočku teikās slēpjas daļa vēsturiskas patiesības. Acteki parādījās Meksikas ielejā vēlāk par visām citām naua ciltīm. Līdz tam viņi bija neliela klejotāju cilts, kas uzturējās kāda Rietummeksikas ezera tuvumā. Viņu pārvietošanās no turienes uz Teskoko ezera krastiem ir vēsturisks fakts.
Pareizi arī tas, ka vairākums acteku teikās minēto cilšu parādījušās ielejā vēlāk par actekiem. Tomēr šo cilšu ierašanās secība sajaukta, bet apmešanās vietas un daudzi citi sīkumi ir jau tīrā leģenda.
Ieradušies jaunajā vietā, tenočki apmetušies Teskoko ezera rietumu krastā — Čapultepekā. Bet, tā kā tenočki pastāvīgi sagādāja nepatikšanas saviem kaimiņiem, tie drīz vien apvienojās un uzbruka nemierīgajiem atnācējiem.
Sagrāve bija pilnīga. Virsaiti un lielāko daļu cilts locekļu aizveda uz Kuluakānas teritoriju un nometināja Tisapānā — tuksnešainā vietā, ko apdzīvoja, kā vēsta acteku hronikas, tikai indīgas čūskas un insekti. Kuluakānas pilsēta atradās pavisam tuvu, un tās valdniekam Koškošam bija visas iespējas novērot tenočku rīcību.
Nelielai acteku daļai izdevās aizbēgt laivās pār ezeru. Viņi paslēpās mazajās, zemajās saliņās. Bet pēc kāda laika kuluakānieši bija spiesti griezties pie saviem nesen uzvarētajiem pretiniekiem. Koškošs iesāka karu ar spēcīgo šočimilku cilti, un viņam ievajadzējās tenočku palīdzības. Izšķirošās kaujas laikā norisinājās interesanta epizode, kas sīki aprakstīta acteku hronikās.
Tenočki drosmīgi cīnījās ar šoči- milkiem un sagūstīja vairāk nekā trīsdesmit cilvēku. Bet pirms gūstekņu nosūtīšanas uz aizmuguri, kā to parasti darīja, viņi nogrieza katram gūsteknim vienu ausi.
Pēc kaujas Kuluakānas valdnieks visādi cildināja savus karotājus. Bet par sabiedrotajiem — tenočkiem Koškošs runāja ar neslēptu nicināšanu: viņi neesot pratuši sagūstīt nevienu cilvēku.
Mierīgi noklausījušies Koškoša apvainojošo runu, tenočki viņam jautāja:
— Kādēļ lielākajai daļai gūstekņu trūkst vienas auss?
Sapulcējušies neizpratnē klusēja, bet acteki atvēra savas somas un parādīja kaujas «trofejas» — nogrieztās ausis.
Tā atklājās patiesība, un visā zemē pirmo reizi izplatījās vēsts par drosmīgajiem un nežēlīgajiem acteku karotājiem.
Nākošajā gadsimtā šī slava reizē ar acteku uzvarām izplatījās tālu aiz ielejas robežām. Gandrīz visas Meksikas tautas baidījās no šī draudīgā vārda un ienīda to. Šis apstāklis, kā mēs vēlāk redzēsim, bija viens no galvenajiem Kortesa uzvaras cēloņiem.
TENOČTITLĀNAS DIBINĀŠANA
Acteki jeb tenočki nekad nebija bijuši labi kaimiņi tuvējām tautām. Drīz vien pēc uzvaras pār šočimilkiem viņi izdarīja nopietnu pārkāpumu, kas sabojāja viņu attiecības ar Koškošu. Saniknotais Kuluakānas valdnieks pavēlēja saviem karavīriem nogalināt visus tenočkus. Glābdamies no sagrāves, viņi aizbēga ezerā. Tur uz salām atradās viņu ciltsbrāļi.
