Kādā nelielā saliņā netālu no acteku pirmās apmetnes Tla- telolko bēgļi nodibināja jaunu apmetni — Tenočtitlānu. Pēc acteku hronikas ziņām tas notika 1325. gadā, tas ir, gandrīz divsimt gadu pirms spāniešu ierašanās Meksikā.
Vēlāk abas šīs apmetnes saplūda kopā vienā lielā pilsētā. Pareizāk sakot, Tlatelolko kļuva par Tenočtitlānas priekšpilsētu.
Pilsētas nodibināšanu acteki piedēvēja tam pašam leģendārajam Tenočam. No tā arī nosaukums Tenočtitlāna — «Tenoča pilsēta». Bet hronikās ir arī cits izskaidrojums.
Pārcēlušies uz salu, tenoči esot ieraudzījuši uz ezera viļņu apskalotās piekrastes klints lielu kaktusu. Tajā tupējis milzīgs, neparasti skaists ērglis ar plati izplestiem spārniem un vērīgi raudzījies lecošajā saulē. Tā nagos locījusies čūska.
Acteki noturējuši šo ērgli par dievu sūtītu, labvēlīgu zīmi un nodibinājuši tajā vietā pilsētu. Par piemiņu šim notikumam tā nosaukta par Tenočtit- lānu (no vārdiem «tetl» — akmens, klints un «nočtli» —- kaktuss).
Nav zināms, kura teika precīzāk izskaidro Meksikas lielākās pilsētas nosaukuma rašanos. Mums tas arī nav tik svarīgi. Katrā gadījumā — ērglis, kas tup kaktusā ar čūsku knābī, attēlots mūsdienu Meksikas republikas valsts ģerbonī, bet tās augstākais ordenis saucas «Agila acteka», tas ir, «acteku ērglis».
Kad Meksikas ielejā pieauga tepaneku vara, viņi pakļāva arī actekus. Acteki maksāja lielas nodevas un tika visādi apspiesti. Bet, noslēguši savienību ar citām pakļautām ciltīm — Teskoko un Tlakopānas iedzīvotājiem — acteki gāza ienīsto jūgu. 1429. gadā tepanekus pilnīgi sakāva. Tenočtitlānas iedzīvotāji no pakļautas, nodevām apliktas cilts pārvērtās par brīviem cilvēkiem, bet pati Tenočtitlāna par patstāvīgu pilsētu- valsti, vienu no trejsavienības locekļiem.
ACTEKU VALSTS
Sākumā acteku sociālā iekārta bija tieši tāda pati kā visām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm. Ģimeņu grupa sastādīja ģinti, ko vienoja kopējā izcelšanās (visiem ģints locekļiem bija viens kopējs sencis). Ģints priekšgalā atradās
vecākais, kas pārzināja visas ģints locekļu lietas. Divdesmit ģinšu apvienojās ciltī.
Katra ģints savos darbos bija pilnīgi neatkarīga, bet jautājumus, kam bija nozīme visas cilts dzīvē, izlēma cilts padome, kas sastāvēja no visu ģinšu vecākajiem.
Cilts priekšgalā atradās divi virsaiši. Viens vadīja kara darbību, otrs pārzināja cilts iekšējās lietas un reliģiskos rituālus. Abus virsaišus izvēlēja padome no savu locekļu vidus, un viņi bija tai atbildīgi. Padome varēja jebkuru brīdi atbrīvot no amata vienu vai otru virsaiti vai pat abus reizē un iecelt viņu vietā citus.
Tāda bija acteku cilts iekārta tad, kad viņi pārcēlās uz dzīvi Meksikas augstienē. Bet kā dabā, tā cilvēku sabiedrībā nekas nav nemainīgs. Mainījās vēsturiskie apstākļi, mainījās arī acteku sabiedrības sociālā iekārta.
Savienība, ko noslēdza Tenočtitlāna, Teskoko un Tlakopāna tepaneku jūga nogāšanai, sākumā bija triju vājāko cilšu savienība pret vienu spēcīgāko. Katra cilts — šīs savienības locekle — baudīja vienādas tiesības. Visus kopīgos pasākumus veica tikai saskaņā ar triju valdnieku padomes lēmumu. Vadoties no savienības locekļu karaspēka lieluma, bija noteikts, ka kara laupījumu dalīs piecās vienādās daļās. Actekiem un teskokiešiem bija jāsaņem divas piektdaļas, Tlakopānas iedzīvotājiem — viena piektdaļa.
Pēc uzvaras pār tepanekiem stāvoklis ātri mainījās. Trejsavienība kļuva par vislielāko spēku visā Meksikas teritorijā. Acteki, kas pēc uzvaras ieguva plašu rajonu ezera krastā, izmantoja to kā stabilu bazi tālākiem uzbrukumiem. Pēc tepaneku sagrāves sagrābtās zemes sadalīja visizcilākajiem karotājiem. Uzvarētos pārvērta par vergiem.
Tādā veidā acteku ciltī izveidojās diezgan prāvs bagātnieku un augstmaņu slānis, kas alka pēc jauniem iekarojumiem, lai iegūtu vēl lielākas bagātības. Tenočku sabiedrībā — tāpat kā savā laikā pie toltekiem — radās šķiras: vergi un vergturi.
Bet šķiru pastāvēšana nepielūdzami un likumsakarīgi rada valsti un tās varas aparātu, ar kura palīdzību valdošā šķira uzkundzējas tautai. Cilts pārvaldes orgāni kļūst par valsts orgāniem. Padome, kas agrāk uzklausīja ikviena cilts locekļa domas, tagad veltī uzmanību tikai bagāto un augstmaņu balsīm.
Sevišķi krasi palielinās karavadoņa vara. Viņš kļūst par faktisko cilts pavēlnieku, bet padomei paliek vienīgi izpalīga loma. Tagad tā var tikai dot padomus, bet nevis pavēlēt.
Lielvirsaiša varu sāk nodot tālāk mantošanas kārtībā. Agrākā virsaišu vēlēšanu sistēma atmesta uz visiem laikiem. Otrs virsaitis, kas pārzināja civillietas, tiek nobīdīts otrajā plānā. Tagad viņš pārzina tikai reliģiskos rituālus.
centrālo maju, p sabiedroUe No XVI gadsimta zīmējuma.
Lielvirsaiša Ickoatla valdīšanas laikā (viņš nāca pie varas 1428. gadā) tenočku cilts pārveidošanās par primitīvu vergturu sabiedrību bija jau diezgan dziļa. Paklausīdams vergturu virsotnes gribai, Ickoatls iesāka karu ar acteku dienvidu kaimiņiem — varenajiem šočimilkiem un čalkiem un panāca, ka tie atzina viņa virskundzību.
Jaunās bagātības, kas šī kara rezultātā atplūda uz Tenoč- titlānu, atļāva ievērojami paplašināt pilsētu. Bez lielajiem namiem, ko uzcēla bagātie karavīri, uzsāka arī tempļu būvi. Ierīkoja arī dambjus, kas vienoja salas ar cietzemi. Tā Tenočtitlānas sakari ar pakļautajiem apgabaliem kļuva viegli, ātri un ērti.