Spožās uzvaras iedvesa acteku karavīriem pārākuma sajūtu, neizmērojamu lepnumu un pašapziņu. Atcerēties agrākos laikus, kad tenočki bija pakļauti kuluakāniešiem un tepanekiem, kļuva nepatīkami. Tādēļ pēc Ickoatla pavēles sadedzināja visus vēsturiskos rokrakstus, «jo», pēc kāda acteku vēsturnieka vārdiem, «tauta tos uzskatīja par nevērtīgiem».
Kad 1440. gadā Ickoatls nomira, par tenočku valdnieku kļuva viņa dēls Montezuma I, saukts Dusmīgais. Tāpat kā viņa priekšgājējs, Montezuma I pastāvīgi karoja un vēl vairāk paplašināja Tenočtitlānai pakļautā apgabala robežas. Viņa laikā acteku pulki izgāja ārpus Meksikas augstienes un, pārvarējuši kalnu grēdas austrumos, iebruka jūras piekrastē.
Teskoko karaspēks enerģiski palīdzēja actekiem. Par savienības trešo locekli — Tlakopānu nekas nav minēts. Var būt, ka tā joprojām saglabāja savu patstāvību, bet, protams, neko vairs nesaņēma no kara laupījuma.
Acteku galvaspilsēta — Tenočtitlāna nepārtraukti auga. Montezuma I uzcēla akveduktu, kas stiepās no Capultepekas avotiem līdz pilsētas centram. Tagad Tenočtitlāna bija bagātīgi apgādāta ar dzeramo ūdeni. Lai aizsargātos no plūdiem ziemas lietus periodā, acteku galvaspilsētas austrumu nomali atdalīja no ezera ar lielu uzbērumu. Tā ierīkošanā strādāja daudz vergu.
Laikā no 1451. līdz 1456. gadam Meksikas ieleju piemeklēja liels posts. Stiprās vētras un sals nemitīgi nomaitāja ražu. Izcēlās briesmīgs bads, kas saasināja šķiru pretrunas acteku sabiedrībā
Acteku Nabadzīgie, kam nebija labības krājumu, bija spiesti upurēt savu brīvību. Par maisu kukurūzas viņi atdeva sevi un savas ģimenes locekļus bagātniekiem parādu verdzībā. Bezdibenis starp Tenočtitlānas vergturu virsotni un vienkāršo tautu arvien vairāk palielinājās.
Montezumas I dēls Ašajakatls, kas nāca pie varas 1469. gadā, vēl vairāk nostiprināja Tenoča pilsētas kundzību pār citām Meksikas pilsētām. Viņš pakļāva kaimiņu pilsētu Tlatelolko, kas līdz tam laikam bija saglabājusi savu neatkarību. Tā bija slavena ar savu tirdzniecību, un tās tirgus pat pēc tam, kad Tlatelolko faktiski kļuva par Tenočtitlānas priekšpilsētu, joprojām palika vislielākais visā Meksikā.
Ašajakatls mēģināja paplašināt acteku īpašumus arī uz rietumiem. Viņš sarīkoja karagājienu pret taraskāņiem, kas dzīvoja tagadējā Mičoakānas štata teritorijā. Bet te pirmo reizi pēdējos gadu desmitos acteki tika sagrauti. Pateicoties šai uzvarai, tara- skāņi palika neatkarīgi līdz tam laikam, kad viņus pakļāva spānieši.
KALENDĀRA AKMENS
Ašajakatla laikā Tenočtitlāna tika izdaiļota ar jaunu ievērojamu mākslas darbu. Lielā Uicilopočtli tempļa virsotnē novietoja milzīgu kalendāra akmeni vairāk nekā trīsarpus metra diametrā. Uz tā veiklie acteku skulptori bija attēlojuši visu iepriekšējo pasaules vēsturi — tādu, kā viņi to iedomājās, sākot ar pasaules radīšanu.
Tenočki ticēja, ka pasaule kopš savas radīšanas brīža pārdzīvojusi četrus laikmetus jeb ēras. Pirmā saukusies «Četri oceloti», ilgusi 4008 gadus un beigusies ar to, ka milžu — kina- mecīnu cilti, kas toreiz apdzīvojusi zemi, iznīcinājuši oceloti. Otrā ēra — «Četri vēji» ilgusi 4010 gadu un beigusies ar briesmīgām viesuļvētrām un cilvēku pārvēršanu par pērtiķiem. Trešā ēra — «Četri lieti» arī nav ritējusi laimīgi: tās beigās pasauli apņēmis postošs ugunsgrēks. Beidzot «Četri ūdeņi» — ceturtā ēra, kas ilgusi 5042 gadus, beigusies ar plūdiem, kuru laikā cilvēki pārvērtušies par zivīm.
Tas laikmets, kurā dzīvoja paši acteki, bija pēc skaita piektais, un tam bija jānobeidzas ar šausmīgu zemestrīci.
Šajos priekšstatos atspoguļojās atmiņas par stihiskām dabas katastrofām — plūdiem, postošām viesuļvētrām, briesmīgām zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem, ko senos laikos nācies pārciest Meksikas iedzīvotājiem.
Visa pasaules vēsture arī bija parādīta uz kalendāra akmens. Reljefa centrā atradās saules attēls. Ap centrālo daļu bija
izvietoti koncentriski apļi: vispirms josla ar acteku kalendārā sastopamiem divdesmit dienu nosaukumiem, tad aplis ar zīmēm «tirkīzs» un «nefrīts», kas apzīmēja vārdus «dārgums» un «debesis». Aiz šīs joslas bija redzami saules stari un zvaigžņu simboli, bet ārējo apmali veidoja divas lielas, ugunīgas čūskas, kas simbolizēja laiku.
Šo grandiozo, vairāk nekā divdesmit tonnu smago monumentu izkala akmeņlauztuvju rajonā. Lai to pa dambjiem aizvilktu uz Tenočtitlānu un paceltu tempļa piramīdas virsotnē, visi actekiem pakļautie apgabali atsūtīja savus cilvēkus.
Pēc Meksikas iekarošanas spānieši nogāza kalendāra akmeni no piramīdas virsotnes un apraka zemē. Viņi baidījās, ka kristīgajai ticībai pievērstie acteki, ieraudzīdami šo akmeni, no jauna «kritīs pagānismā». Šis ievērojamais kultūras piemineklis tā arī nogulēja zemē līdz pat XVIII gadsimta beigām, kad to nejauši atrada.
Tagad tas novietots vienā no visredzamākajām vietām Meksikas pilsētas Nacionālajā vēstures muzejā.
SPĀNIEŠU IEBRUKUMA PRIEKŠVAKARS
Ašajakatlam sekojošie Tenočtitlānas valdnieki — viņa brāļi Tisoks (valdīja no 1479. līdz 1486. gadam) un Auicotls [9] turpināja savu priekšgājēju iekarošanas politiku. Viņu valdīšanas laikā acteku valsts robežas vēl vairāk pavirzījās uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem.
Daudzie Tenočtitlānas armijas karagājieni vienmēr beidzās ar uzvarām un jaunu vergu baru iegūšanu. Tā kādā karagājienā uz Ziemeļ- oahaku, kas notika ar Teskoko palīdzību, tenočki ieguva vairāk nekā divdesmit tūkstošus gūstekņu.