Interesanti atzīmēt, ka par izlūkiem šajos karos bieži bija ceļojošie tirgotāji, kas klejoja pa visu Meksiku
un iekļuva pat kaimiņu zemēs. Izmantodami neaizskaramības tiesības, viņi ne tikai mainīja vietējos ražojumus pret svešzemju izstrādājumiem, bet arī vāca ziņas par nākošā pretinieka spēkiem un ziņoja, cik lielas nodevas būs iespējams no viņa ņemt.
Bet Auicotlam nācās rīkot karagājienus arī ar citu mērķi: viņam pastāvīgi bija jāapspiež sacelšanās pakļautajos apgabalos. Tlaškalieši un Čolulas iedzīvotāji nekādi nevēlējās pakļauties tenočkiem.
Auicotla valdīšanas laikā pabeidza lielā tempļa būvi, ko bija iesākuši jau viņa priekšteči. Uzcēla arī otru akveduktu, jo pirmais vairs nespēja apmierināt stipri izaugušās Tenočtitlānas iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens.
1503. gadā acteku galvaspilsētu piemeklēja stihiska nelaime. Plūdi izpostīja daļu dambju un daudzas ēkas. Pilsētai draudēja nāves briesmas. Visi Tenočtitlānas iedzīvotāji devās aiztaisīt pārrāvumus dambjos. Nācās pat lūgt palīdzību no teskokiešiem. Kad glābšanas darbi ritēja pilnā sparā, Auicotlu smagi ievainoja galvā. Brūce izrādījās nāvīga. Drīz vien viņš nomira.
Pēc viņa nāves pie varas nāca Ašajakatla dēls Montezuma II, saukts Jaunākais. Viņa mēģinājumi pakļaut Tlaškalu, kā mēs jau zinām, bija neveiksmīgi. Bet Montezumas II galvenās rūpes vairs nebija jauni iekarošanas karagājieni. Viņš centās noturēt paklausībā actekiem pakļautās ciltis un tautas. Šai nolūkā ne vienu reizi vien sarīkoja soda ekspedīcijas un karagājienus.
Kad 1516. gadā nomira Teskoko valdnieks, Montezuma II pats noteica, kam jākļūst par tā pēcteci. Viņš nevēlējās rēķi
nāties ar teskokiešu domām. Rezultātā uzliesmoja sacelšanās, un savienība, kas jau sen bija zaudējusi spēku, izjuka galīgi.
Nākošajā — 1517. gadā devās ceļā de Kordovas ekspedīcija. Par tālākajiem notikumiem lasītājam jau labi zināms — tie izklāstīti grāmatas iepriekšējās nodaļās.
KUR CELUSIES KUKURUZA
Acteku saimniecības pamats bija zemkopība. Viņu zemkopības tehnika bija primitīva. Galvenais darba rīks bija koka nūja ar noasinātu galu. Dažreiz tādām nūjām asajā galā bija neliels paplašinājums, tā ka tās nedaudz atgādināja mūsu lāpstas. Šīs nūjas lietoja kā augsnes uzirdināšanai, tā arī sējas laikā — nelielu bedrīšu rakšanai, kurās pēc tam iemeta graudus. Senajos indiāņu rokrakstos mēs bieži redzam attēlotus zemkopjus, kas ar tādas nūjas palīdzību sēj graudus.
Bet Meksikas karstajā saulē pat tik vienkārša tehnika nodrošināja bagātīgu atlīdzību par padarīto darbu, ja vien augi saņēma pietiekami daudz mitruma. Tādēļ acteki plaši lietoja mākslīgo apūdeņošanu. Kādas Meksikas ielejas lagūnas nosaukums — Čalko («daudz kanālu») tieši norāda uz to.
Interesanta un savdabīga acteku zemkopības īpatnība bija peldošie dārzi, meksikāņu valodā «činampa», ar kuriem mēs iepazināmies Tenočtitlānā. Tādus dārzus arī mūsu dienās mēdz iekārtot Čalko un Šočimilko lagūnās. Tajos laikos uztaisīt «činampu» nebija viegli.
Uz nelieliem, viegliem, no koka līstēm un niedru pinuma gatavotiem plostiem sakrāva no ezera dibena iegūtās dūņas. Tam pievienoja nedaudz zemes. Šajā auglīgajā maisījumā, kas pastāvīgi iesūca sevī valgmi no ezera, augi attīstījās sevišķi ātri un krāšņi. Vairākus tādus plostus sasēja kopā un piestiprināja pie ezera dibenā iedzītiem pāļiem.
Tenočtitlānā, kas atradās uz nelielas saliņas, bija jūtams liels zemes trūkums, tādēļ pilsētu no visām pusēm ielenca daudzi peldoši dārzi. Tajos audzēja galvenokārt dažādus dārzaugus: tomātus, pupas, ķirbjus, piparus, kabačus, saldos kartupeļus un visdažādākos ziedus.
Acteki ļoti aizrāvās ar ziedu audzēšanu. Ne velti Šočimilko lagūna, kas ņudzēja no neskaitāmām činampām, tulkojumā nozīmē «ziedošie dārzi».
Tomēr galvenā lauksaimniecības kultūra actekiem, tāpat kā visām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm, bija kukurūza jeb maiss.
Mēs visi tagad labi zinām šī lieliskā auga augsto barības vērtību, un nav vajadzības pie šī jautājuma kavēties. Bet kur cēlusies kukurūza? Kura tauta bija pirmā šīs labības audzētāja?
Šo mūsu lauksaimniecības praksē tik pierasto un plaši ieviesto augu izaudzēja pirms vairākiem tūkstošiem gadu Meksikas senie iedzīvotāji. Jau tie pirmie ielejas zemkopji, par kuriem mēs stāstījām šīs nodaļas sākumā, pazina kukurūzu. Viņu tālie senči starp daudziem savvaļas augiem pamanīja derīgu graudaugu — teosinti. Tas vēl tagad aug brīvā dabā dažās vietās Gvatemālā. Šis augs (vai arī kāds tuvs tā radinieks) arī bija mūsdienu kukurūzas sencis.
Ilgā un neatlaidīgā darbā Centrālās Amerikas senie iedzīvotāji, kultivējot teosinti, atlasot tās labākos paraugus, izaudzēja kukurūzu. No Centrālās Amerikas tā pārceļoja uz Dienvidameriku un tur ļoti izplatījās.
Bet kad kukurūza parādījās Vecajā Pasaulē?
Pēc tam kad Centrālo Ameriku un Peru bija iekarojuši spānieši, viņi pievērsa uzmanību šim derīgajam augam un pārveda tā paraugus savā dzimtenē Spānijā. No turienes, sākot ar XVI gadsimtu, kukurūza sāka savu ceļojumu pa Eiropu un Āziju.
ČOKOLATi UN TOMATi