Bet ne tikai par kukurūzu mums jāpateicas vienkāršajiem indiāņu zemes kopējiem. No actekiem vai citām Amerikas ciltīm eiropieši iepazina kakao, tabaku, tomātus, saulespuķi, dažādas pupu šķirnes, kartupeli, ķirbi, ananasu, vaniļu, zemesriekstu. Indiāņiem mums jāpateicas arī par kaučuka koku un ārstniecības augiem, no kuriem iegūst hinīnu, strihnīnu, kokaīnu. Visbeidzot no tām pašām indiāņu ciltīm mēs esam saņēmuši daudz skaistu dekoratīvu augu — dālijas, begonijas, fuksijas, opuncijas, kalceolārijas, dažādas orhideju šķirnes. Ne velti daudzi šo augu nosaukumi ņemti no indiāņu valodām.
Kad mēs sakām «šokolāde» vai «tomāts», mums pat prātā neienāk, ka izrunājam izkropļotus acteku vārdus «čokolatl» un «tomāti». Vārdi «kakao» un «cigārs» nāk no maiju valodas. «Kaučuks» kādas Brazīlijas indiāņu cilts valodā nozīmē «raudošais koks». Var minēt vēl daudz tādu piemēru.
Līdz tam laikam, kad baltie sāka kolonizēt Amerikas kontinentu, neviens indiāņu kultivētais augs nebija pazīstams ne Eiropā, ne Āzijā, ne Āfrikā. Iepazīšanās ar šīm lauksaimniecības kultūrām un to apgūšana divkāršoja Vecās pasaules pārtikas resursus.
Acteku zemkopju rīcībā bija arī čija — augs, kura graudus izmantoja eļļas iegūšanai un atspirdzinoša dzēriena izgatavošanai, jamss — augs ar ēdamiem, cieti saturošiem gurniem, kamote — tīteņu dzimtas augs, kura sakni lietoja uzturam.
No apgabaliem ar karstāku un mitrāku klimatu acteki ieveda kakao pupas, ananasus un vaniļu, Agavi acteku saimniecībā lietoja galvenokārt tās sulas dēļ. To raudzējot, ieguva reibinošu dzērienu — oktli. Viena glāze šī dzēriena nogāza cilvēku no kājām.
Bez tam agavi izmantoja arī citiem saimnieciskiem nolū- 'kiem: no tās šķiedrām gatavoja ļoti izturīgas virves un rupju audumu maisiem un apģērbam. Šādu apģērbu gan nēsāja tikai nabadzīgie iedzīvotāji. Turīgākie lepojās ar kovilnas tērpiem.
īpašas kaktusa šķirnes (Nopalea coccinellifera) plantācijās acteki cītīgi audzēja košenili — mazu insektu, no kura ieguva skaistu, tumši aveņsarkanu krāsu audumu krāsošanai.
Actekiem zemi apstrādāja vīrieši. Sākumā, kad acteku sabiedrība vēl nepazina šķiras, cilts padome sadalīja zemi ģintīm. Ģintī zemi sadalīja ģimenēm proporcionāli ēdāju skaitam. Kad nomira ģimenes galva, zemes gabalu apstrādāja viņa dēli. Ja viņam nebija pēcnācēju vai arī viņš divu gadu laikā neapšēja laukus, zemes gabalu atdeva lietošanā citam.
Vēlāk, kad acteku sabiedrībā radās šķiras, stāvoklis mainījās. Cilts virsaiša un priesteru uzturēšanai nodalīja īpašus zemes gabalus. Tos, protams, apstrādāja nevis viņi paši, bet gan vienkāršie cilts locekļi un pa daļai jau vergi. Bagātie un dižciltīgie sagrāba sev auglīgākos un lielākos zemes gabalus. Nabadzīgie nespēja uzturēt sevi un savas ģimenes uz viņiem ierādītajiem sīkajiem zemes stūrīšiem un bija spiesti kļūt bagātniekiem par parādu vergiem.
Acteku saimniecībā zināma nozīme bija suņiem. Tos audzēja galvenokārt gaļas dēļ, ko uzskatīja par lielu gardumu.
No dzīvniekiem, ko turēja acteki, jāmin vēl tītari. Par šo putnu eiropieši uzzināja tikai pēc Amerikas atklāšanas. Ir pamats domāt, ka acteki audzēja arī zosis, pīles un paipalas.
Plaši bija attīstīta biškopība. Medu izmantoja uzturā ne tikai bagātnieki, bet arī vidēji turīgās ģimenes.
Svarīgs gaļas ieguves veids bija medības. Acteki bija slaveni kā veikli mednieki un labi šāvēji. Viņi medīja ar loku un bultām, kā arī ar dažāda veida slazdiem. Viņiem bija pazīstamas arī vienkāršas ierīces šķēpu mešanai un pūšamie stobriņi māla lodīšu izšaušanai.
Ezeru krastu apdzīvotāji nodarbojās arī ar zveju.
ACTEKU MEISTARI
Kaut gan acteki galvenokārt lietoja akmens un koka rīkus, tajā laikā bija sākusies pāreja uz metala priekšmetu izgatavošanu.
Acteki pazina varu — to ieguva kā nodevu no pakļautajām ciltīm. Sakausējot to ar alvu, senie metalurgi ieguva bronzai līdzīgu kausējumu. No tā izgatavoja cirvjus, nažus, šļutes, dažādas greznumlietas, kā arī šķēpu uzgaļus. Vara darba rīkus visvairāk lietoja koka apstrādāšanai.
Bet ne vara, ne bronzas priekšmeti vēl nebija izspieduši akmens rīkus, un to nozīme bija samērā neliela.
Seno meksikāņu kultūras pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsu laikiem, rāda, kādu pilnību bija sasnieguši acteki akmens apstrādāšanā ar akmens rīkiem. Mēs jau pastāstījām par vienu tādu pieminekli — milzīgo «kalendāra akmeni». Līdzīgu pieminekļu atklāts ne mazums. Acteku mākslinieki pārvērta obsidiāna, kalnu kristāla, nefrīta, mēness akmens, opāla un ametista gabalus brīnišķīgos skulpturālos veidojumos.
Lielus panākumus acteki bija sasnieguši zelta un sudraba apstrādē. Ne velti visi spāņu iekarotāji sajūsminājās par acteku meistaru brīnišķīgajiem juvelierizstrādājumiem. Kāds spāniešu vēsturnieks par meksikāņu juvelieriem rakstīja:
«Viņi pārspēj Spānijas juvelierus, jo viņi prot izliet putnu ar kustīgu mēli, galvu un spārniem vai pērtiķi… ar kustināmu galvu, mēli, kājām un rokām, bet rokā ielikt rotaļlietu, tā ka šķiet, it kā pērtiķis dejotu ar to. Vēl vairāk — viņi ņem stieni, kuram viena puse zelta, otra sudraba, un izlej zivi ar visām zvīņām, pie kam viena zvīņa ir zelta, bet otra — sudraba.»
Diemžēl, līdz mūsu dienām saglabājušās ļoti nedaudzas acteku zelta rotaslietas. Lielāko daļu spāņu iekarotāji pārkausēja stieņos. Ar tiem acteku juvelierizstrādājumiem, ko izdevies paglābt no spāniešu barbariskajām rokām, tagad lepojas daži pasaules lielākie muzeji. Pie šo dārgumu īpašniekiem pieder arī mūsu Valsts Ermitāža Ļeņingradā.