Pēc zīmējumiem un liešanas procesa aprakstiem, kas saglabājušies acteku rokrakstos, mēs varam iedomāties indiāņu metāllējēju un juvelieru darbu.
No smalkgraudaina māla izveidoja dārglietas modeli un noklāja ar plānu vaska kārtiņu, kurai pāri atkal uzlipināja
mālu. Formu kausējot, vasks izkusa un izveidojās dobums, kas pilnīgi atbilda modeļa konfigurācijai. Izkausēto zeltu vai sudrabu ielēja pa augšpusē speciāli ierīkotu caurumu. Tas aizpildīja formā visus tukšumus. Atlika tikai pagaidīt, kamēr metāls sacietē, un izņemt no formas gatavo lējumu. Pēc tam to slīpēja un spožuma piešķiršanai iegremdēja vannā ar alaunu.
Šeit mēs liešanas procesu attēlojām shematiski. Īstenībā tas bija daudz sarežģītāks. Visgrūtāk bija ap vaska modeli izveidot stipru, karstuma izturīgu apvalku, ko izkausētais metāls nevarētu sabojāt. Trauslo vaska modeli it kā ietērpa plānā, bet ļoti izturīgā keramiskā čaulā, kas pasargāja no
piedeguma, negludumiem, grumbuļainas virspuses. To panāca, izraugoties attiecīgas māla un smilšu šķirnes, ievērojot stingru liešanas temperatūras režīmu, ar lielu prasmi izgatavojot formu. Visu to seno meksikāņu metāllējēji prata pilnībā. Acis viņiem aizstāja tās precīzās ierīces, kuras tagad izmanto lējēji.
Ļoti dažādi un skaisti bija meksikāņu meistaru podniecības izstrādājumi. Katra cilts, dažreiz pat atsevišķi ciemi, izgatavoja savus dažādiem ornamentiem izgreznotus īpatnējas formas māla traukus. Tos darināja ar rokām, jo podnieku virpu Meksikas senie iedzīvotāji nepazina.
Sevišķi slavenas ar savu īpatnējo, bagātīgi izgreznoto keramiku bija Tlaškala un Colula. Cilvēku, dievu, dzīvnieku un augu attēliem izrotātie Čolulas trauki bija maiņas tirdzniecībā visvairāk pieprasītā prece. Ne velti arheologi tos atrod izrakumos visā Dienvidmeksikā un lielā Centrālās Amerikas daļā.
Augsti attīstīta actekiem bija ari aušana. Viņu audumi izcēlās ar sarežģītu un skaistu rakstu, laistījās spilgtās krāsās. Acteku meistari prata piešķirt audumam samta, brokāta, dažādu kažokādu izskatu. Diemžēl postījumi, ko nodarījis laiks, bet vēlāk spāņu iekarotāji, ir ļoti lieli. Saglabājušies tikai nedaudzi šīs lieliskās mākslas paraugi, un mēs par to zinām galvenokārt pēc aprakstiem un zīmēj umiem.
Apbrīnojama acteku mākslas amatniecības nozare , bija arī aušanai radniecīgā ornamentu sastādīšana no putnu spalvām. Meistars ņēma visdažādāko krāsu spalvas — garās, zaļās kecala (neliels putniņš ar ļoti skaistu ietērpu), tumši sarkanās papagaiļa-kardināla, kā arī citu putnu spalvas un sastādīja no tām sarežģītu, fantastisku rakstu. Pēc tam spalvu kātiņus noteiktā kārtībā vai nu piestiprināja tīklveidīgam audumam diegu krustošanās vietās, vai ari vienkārši uzlīmēja uz
kokvilnas dranas. Tada veidā izgatavoja tos slavenos spalvu apmetņus un virsaišu galvas rotas, kas tā pārsteidza spāņu iekarotājus.
Ar tādu pašu spalvu mozaīku, kurā attēloja dažādus dzīvniekus vai ģeometriskus ornamentus, bieži vien izgreznoja slavenu karavīru vairogus.
Spalvu rotājumi pārsteidza ar apbrīnojami harmonisku krāsu un nokrāsu kompozīciju. Grūti bija ticēt, ka tā nav glezna — tik pilnīga bija krāsu izvēle. Ar spalvu izstrādājumiem sevišķi izcēlās Tenočtitlāna.
Spalvu mozaīkas meistaru savdabīgā māksla saglabājusies līdz mūsu dienām. Meksikāņu meistari arī tagad prot ar spalvu palīdzību radīt skaistus dabas skatus un komiskas sadzīves ainas.
BILŽU RAKSTI
Rakstības attīstībā acteki netika tālāk par piktografiju, kuras būtība — domas izteikšana ar zīmējuma palīdzību.[10]tādēļ piktografiju mēdz saukt arī par bilžu rakstiem.
Zīmējumi, ar kuru palīdzību tika attēloti priekšmeti, notikumi, darbības, vēl nebija ieguvuši pastāvīgu nozīmi, tādēļ lasīt piktogramu ir ļoti grūti. To spēj tikai šauras speciālistu aprindas. Pie tam šis rakstības veids vēl ļoti nepilnīgs. Tas nav
derīgs literāra darba uzrakstīšanai, ar tā palīdzību nevar izteikt abstraktus jēdzienus un daudz ko citu.
Bet acteki, acīm redzot, bija pilnīgi apmierināti ar gadu simteņos izstrādātajiem bilžu rakstiem. Ar to palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām ciltīm, izveidoja savu kalendāru, atzīmēja reliģiskus svētkus un atceres dienas, sastādīja vēsturiskas hronikas.
Acteku kalendārs ir ļoti komplicēts un juceklīgs. Tajā divi paralēli nodalījumi — saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (plus 5 «nelaimīgās dienas»), un svētais kalendārs, kas aptvēra 260 dienu garu periodu. Tas dalījās 20 nedēļās ar 13 dienām katrā.
Kalendāra sastādītāji priesteri vadījās no daudziem sarežģītiem noteikumiem. Viņi izmantoja īpašus izziņu krājumus. Daži no tiem saglabājušies līdz mūsu dienām. Katrā izziņu krājumā ir vesela sērija diezgan sarežģītu zīmējumu — dievi, kulta priekšmeti, putni, zvēri utt. Daži zīmējumi ir krāsaini. Izprast šo mīklaino attēlu nozīmi un jēgu Zinātniekiem palīdzēja komentāri, ko pēc Meksikas iekarošanas sastādījuši mūki, ņemot vērā indiāņu paskaidrojumus.