Zīmējumā, kas ievietots 147. lappusē, attēlotas acteku saules kalendāra divdesmit dienas.
Acteku saules gads varēja sākties tikai ar četrām dienām («Māja», «Trusis», «Niedre», «Krama nazis»). Pēc katriem piecdesmit diviem gadiem gadu skaitīšana sākās no gala. Nekādas secības starp cikliem nebija. Šis apstāklis tagad rada ārkārtīgas grūtības, kad jānosaka, kādā gadā norisinājies viens vai otrs notikums.
Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs rakstītu, ka Pēterburga dibināta 3. gadā, Napoleons izdzīts no Krievijas 12. gadā, Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija notikusi 17. gadā, dekab- ristu sacelšanās — 25. gadā, zemnieku reforma — 61. gadā, kristietības ieviešana Krievzemē — 88. gadā, nenorādot gadsimtus. Cilvēku, kas nezina vēsturi, tāda hronoloģija ievestu strupceļā tādēļ, ka nav norādīts, ka pirmais notikums attiecas uz XVIII gadsimtu, otrais — uz XIX, trešais — uz XX, ceturtais un piektais — atkal uz XIX gadsimtu, bet sestais norisinājies gandrīz deviņsimt gadus agrāk — X gadsimtā.
Acteku varenībai augot, pakļautajai teritorijai paplašinoties, tehnikai un ražošanas attiecībām attīstoties, pilnveidojās arī piktografiskā rakstība. Acteki vēl nenonāca līdz alfabēta izgudrošanai, bet viņi tai jūtami tuvojās. Bilžu rakstus sāka izmantot ne tikai to jēdzienu izteikšanai, kas bija ietverti zīmējumā, bet arī fonētiskā nozīmē, tas ir, kā noteiktu skaņu savienojumu. Tādā veidā kļuva iespējams ar divu zīmējumu kombināciju izteikt jaunu jēdzienu, kam ar šo zīmējumu
saturu nebija nekāda sakara. Tas atgādina mūsu rēbusus. Tā, piemēram, Pantepekas pilsētas nosaukumu acteki uzrakstīja, zīmēdami karogu (acteku valodā «pantli») uz shematiski attēlota kalna (acteku valodā «tepek»).
Vārdu fonētiskā skanējuma apzīmēšanai izmantoja dažādas krāsas, homonīmusīpaši izvietotus priekšmetus utt. Bet darbības apzīmēja ar nosacītām zīmēm: pēdu nospiedumi apzīmēja ceļošanu, kustību, vairogs un vāle simbolizēja kauju, sasaistīts augums — nāvi utt.
148. lappusē parādīti acteku skaitļi un skaitīšanas metodes. Viņu lietotās sistēmas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz deviņpadsmit apzīmēja ar punktiem, skaitli 20 — ar karodziņu. Dažreiz saīsinātā rakstībā piecus punktus aizstāja viena svītriņa. Divdesmit kvadrātā (400) attēloja ar zīmi, kas atgādināja eglīti. Tā nozīmēja «tik daudz, cik matu uz galvas». Divdesmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao pupām (kuras maisā tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt).
Homonīmi — vienādi izrunājami un vienādi rakstāmi vārdi, piemēram, minama) mīkla un (maizes) mīkla.
Nedaudzās acteku hronikas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī piezīmes par notikumiem cilšu dzīvē, neskatoties uz ārkārtīgo lakonismu, dod vēsturniekam bagātīgu materiālu. Tās būtiski papildina arheoloģiskajos izrakumos iegūtās ziņas, paplašina mūsu priekšstatus par acteku dzīvi un kultūru.
«VALDNIECE ČUSKU TĒRPA»
Actekiem bija bezgalīgi daudz dievu. Lai uzskatāmāk parādītu, cik daudz to bija, nosauksim tikai trīs dievu grupas.
Lūk, piemēram, Sencon Uicnaua — debesu dienvidu daļas zvaigžņu dievi, Sencon Mimiškoa — debesu ziemeļu daļas dievi un Sencon Totočtin — reibinošā dzēriena oktli dievi. Vai jūs zināt, cik pavisam dievu šajās trīs grupās? 1200!
Bet šis skaitlis ne tuvu neaptver to visu pakāpju dievu daudzumu, ar kuriem bija darīšana acteku priesteriem.
Viņi iestāstīja vienkāršajai tautai, ka visa pasaule esot pilna ar dieviem — labiem un ļauniem, augstsirdīgiem un atriebīgiem. Ar tiem visiem esot jāsadzīvo, lai neuzveltu sev nelaimi.
No visām šīm daudzajām dievībām, no kurām katrai bija, tā sakot, sava «specialitāte», visvairāk tika godināti ar zemkopību saistītie dievi. Galvenie šajā grupā bija Tlaloki — kalnu dievi, kas pārvaldīja lietus gāzes, pērkonu un zibeņus. Viņu godināšana bija saistīta ar upēm, ezeriem un avotiem.
Katrai ielejai bija savsTlaloks, kas dzīvoja tuvējā augstienē. Acteki uzskatīja, ka visi šie neskaitāmie Tlaloki pakļauti augstākajam Tlalokam. Viņam kopā ar Uicilopočtli bija veltīts galvenais Tenočtitlānas templis. Ceturtā daļa lielo reliģisko svētku bija tieši saistīta ar šo dievu.
Tlaloku vienmēr attēloja ar divām čūskām ap acīm.
Ļoti ticams, ka sākumā Tlaloki bija medību un zvejas aizgādņi. Vēlāk, kad ļaudis apguva zemkopību, viņi mainīja «specialitāti» un kļuva par zemkopības aizgādņiem.
Dievieti Čalčiuitlikue* («valdniece smaragda tērpā»), ko uzskatīja par Tlaloka sievu, godināja kā tekošā ūdens dievieti. No viņas, pēc acteku ticējumiem, bija atkarīga ūdens kustība upēs un ezeros. Viņa varēja arī uzsūtīt zemei plūdus.
Kukurūzas dievietes un dievi — Cikomekoatla, Šilonena, Sinteotls un Šočikecala bija jauni un skaisti. Cikomekoatla (viņas vārds nozīmē «septiņčūskainā») bija ražas un uztura dieviete, Šilonena un Šočikecala personificēja jauno, augošo kukurūzu.