Dievs Kecalkoatls (viņa vārds, kā liekas, nozīmē «spalvainā čūska») bija saistīts ar planētas Venēras pielūgšanu. Par viņu Meksikas tautām bija daudz dažādu nostāstu. Vienā no tiem teikts, ka Kecalkoatls pēc ilgām cīņām izdzīts no Meksikas. Aizbraukdams pa jūru uz Austrumiem, viņš pareģojis, ka pēc kāda laika no jauna atgriezīšoties savā zemē. Šo dievu parasti attēloja ar baltu ādas krāsu. Mēs jau zinām, kādu pakalpojumu šis Kecalkoatls izdarīja Kortesam.
Katrai ciltij senajā Meksikā bija savs īpašs dievs — aizgādnis. Tenočkiem jeb actekiem tāds aizgādnis bija mums jau pazīstamais Uicilopočtli — kara un medību dievs. Viņa māte bija zemes dieviete Koatli- kue — «valdniece čūsku tērpā». Šo dievieti attēloja ar divām čūskām galvas vietā, un viņas tērps bija veidots no čūskām, kas vijās un locījās. Tenočtitlānā viņa kā dieva aizgādņa māte baudīja sevišķu cieņu. Viņai par godu bija uzcelts templis, kurā atradās šīs dievietes milzīgu apmēru statuja, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Acteku augstākais dievs bija Teskatlipoka — «kūpošais spogulis». XVI gadsimtā visas naua ciltis viņu pielūdza kā visvarenu dievību, kā visu cilšu, kara un medību dievu pavēlnieku. Parasti viņu attēloja ar pulēta obsidiāna spoguli rokā. Acteki ticēja, ka šajā maģiskajā spogulī atspoguļojoties viss, kas notiek pasaulē. Teskatlipoka, tāpat kā Uicilopočtli, bija kara dievs. Viņu parasti uzskatīja par ļoti nežēlīgu dievu, kas soda cilvēkus ar badu un mēri un prasa neskaitāmus cilvēku upurus. Pēc acteku ticējumiem viņš arī izdzinis Kecalkoatlu 110 Meksikas.
Kecalkoatla akmens tels.
Acteku mītos daudz stāstīts par Teskatlipokas un Kecalkoatla cīņu. Iespējams, ka šajos nostāstos atbalsojas sensenās cīņas starp toltekiem un ielejā iebrukušajām naua ciltīm.
TRUSIS UZ MENESS
Acteki radījuši daudz interesantu mītu. Tie cēlušies tālajā pagātnē, kad pirmatnējais cilvēks ar savas fantāzijas palīdzību centās noskaidrot apkārtējās pasaules likumus.
Lūk, ko, piemēram, stāstīja acteki par Saules un Mēness izcelšanos.
Kad ceturtā ēra bija beigusies, tas ir, pēc plūdiem, visi dievi sapulcējušies Teotiuakānā un sprieduši, kā būtu iespējams pasaulei dot gaismu. Noskaidrojies, ka šai nolūkā nepieciešams, lai kāds no dieviem ziedotu sevi.
Divi dievi — bagātais Tekukistekatls un nabadzīgais Ra- nauancīns — nolēmuši ziedoties, lai dotu cilvēkiem gaismu. Pēc četru dienu gavēņa viņi sagatavojās upurēšanās ceremonijai. Tika aizdedzināts milzīgs sārts, kurā viņiem bija jāmetas iekšā.
Bet bagātais dievs Tekukistekatls trīs reizes piegāja pie sārta un nekādi nevarēja saņemties lēkt ugunī. Tad Ranauan- cīns droši metās liesmās un mirkli vēlāk parādījās kā mirdzošā Saule. To redzēdams, apkaunotais Tekukistekatls arī metās sārtā, bet uguns jau bija vājāka, un viņš kļuva par Mēnesi.
Sadusmoti par Tekukistekatla gļēvulību, dievi svieda viņam pakaļ trusi. No tā laika šis zvēriņš tā arī dzīvo uz Mēness. Acteki saskatīja Mēness plankumos truša figūru. Kādā acteku rokrakstā mēs redzam šī spīdekļa attēlu ar trusi (sk. zīmējumu šajā lappusē.)
Pēc acteku ticējumiem pasaule sastāvēja no zemes, trīspadsmit debesīm un deviņām pazemēm. Bet priekšstats par paradīzi taisnīgajiem un elli grēciniekiem, kas tik raksturīgs kristīgajai reliģijai, actekiem bija pilnīgi svešs.
Visus trīspadsmit debesu stāvus apdzīvoja dievības. Jo nozīmīgāks un varenāks bija kāds dievs, jo augstāk viņš dzīvoja.
Vienas debesis piederēja Tlalo- kam. Tur nokļuva visi zibens nospertie un noslīkušie.
Debesīm bija arī horizontāls sadalījums. Austrumu daļā dzīvoja kaujās kritušie vai dieviem upurētie karavīri, rietumu daļā — dzemdībās mirušās sievietes, tas ir, tās sievietes, kas gājušas bojā brīdī, kad dāvinājušas dzīvību nākošajiem karavīriem.
Visi pārējie mirušie nonāca pazemē. Bet to sasniegt nebija nemaz tik viegli. Mirušajiem ceļā uz
glūnēja tūkstošiem briesmu: kalni, kas draudēja nospiest ceļotāju, čūskas un milzu krokodili, sausi tuksneši, viesuļvētras, kas mētāja obsidiāna nažus … Grūtā ceļa pēdējais posms pār platu upi bija jāveic uz maza, sarkana sunīša muguras. Pazemes valdnieks saņēma no mirušā dāvanas un atkarībā no to vērtības noteica, kurā pazemē tam jāmitinās.
… Tagad, kad esam tuvāk iepazinušies ar acteku vēsturi, kultūru un ticējumiem, atgriezīsimies Tenočtitlānā un izsekosim dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās galvaspilsētā dažus mēnešus pēc spāniešu ierašanās.
Sestā nodaļa
- bēdu nakts
Bet, lūk, Montezuma mira,
Līdz ar to bij pārrauts dambis,
Kas šo trako dēkaiņbaru
Sargāja no tautas dusmām.
H. Heine «Viclipucli».
NODEVĪBAS UPURI
Mēs šķīrāmies no Kortesa un Montezumas tai brīdī, kad izpildīja briesmīgo nāves sodu astoņpadsmit acteku virsaišiem. Un, kaut gan tūlīt pēc tam Montezumu atbrīvoja no važām, viņam dāvātā brīvība bija ļoti apšaubāma. Viņš bija tikpat brīvs savā rīcībā kā lelle marionešu teātrī. Tā naski kustina kājas, dzīvi žestikulē, māj ar rokām. . . Bet viss notiek pēc neredzamā, aiz aizsega noslēptā aktiera gribas. īstais stāvokļa kungs bija Kortess. Un viņš veselus sešus mēnešus pārvaldīja Meksiku aiz Montezumas muguras, maskēdamies ar viņa vārdu.