AIZ MONTEZUMAS MUGURAS
Var minēt daudz piemēru, kā Kortess ar Montezumas palīdzību realizēja savus plānus un nodomus.
Kortess nolēma uzbūvēt divas brigantīnas [11] kuģošanai pa ezeru — un Montezuma tūlīt pavēlēja atsūtīfc meža cirtējus un namdarus. Kokmateriālus izraudzījās vislabākajos mežos. Spāniešiem šie kuģi atraisīja rokas. Līdz šim vienīgā izeja no Tenočtitlānas veda pār dambjiem. Brigantīnas atvēra spāniešiem arī daudzos ūdensceļus.
No Verakrusas atgādāja iznīcināto kuģu dzelzs daļas, buras, takelāžu, kompasus. Spāņu jūrnieku vadībā indiāņi dažu nedēļu laikā uzbūvēja divas brigantīnas. Tās bija apbruņotas ar falkonetiem un ievērojami pastiprināja spāniešu militāro spēku.
Katra brigantīna ar saviem izmēriem tālu pārspēja vislielākās indiāņu pirogas un izcēlās ar daudz lielāku ātrumu un labākām manevrēšanas spējām.
Montezumu sāka garlaikot ieslodzījumam līdzīgais dzīves veids. Reiz viņš izteica vēlēšanos pamedīt savos mežos ezera otrajā krastā. Kortess bija ar mieru izpildīt šo sava gūstekņa iegribu. Svītas pavadībā viņu nogādāja uz kuģa. Medniekiem bija norīkota pamatīga apsardze — divsimt spāniešu kareivju.
Labs ceļa vējš ātri ne^a brigantīnu uz priekšu. Indiāņu laiviņas, kas to pavadīja, drīz vien palika tālu aizmugurē.
Veselu dienu Montezuma baudīja brīvības ilūziju, iespējas klejot pa mežiem, šaut zaķus un briežus, medīt putnus. Bet pa viņa pēdām, izpildot Kortesa pavēli, gāja spāniešu kareivji. Cenzdamies nerādīties Montezumam acīs, viņi uzmanīgi sekoja dižciltīgajam medniekam, un, ja Montezuma būtu iedomājies slēpties, viņš būtu saņēmis lodi pakausī.
Kortess neatteica Montezumam arī tad, kad tas izsacīja vēlēšanos apmeklēt kara dieva galveno templi. Kortess tikai brīdināja: ja Montezuma mēģināšot bēgt, tad tas varot beigties ļoti bēdīgi. ..
Bet Montezuma pat nedomāja par bēgšanu. Svinīgā gājienā ierazdamies templī, viņš vēlējās parādīt tautai, ka nebūt nav
spāniešu gūsteknis, bkt dzīvo pie viņiem kā viesis pēc paša gribas . .. Tas bija vajadzīgs prestiža saglabāšanai.
Kortess parūpējās, lai Montezumas ierašanās templī notiktu ar vajadzīgo greznību un svinīgumu. Viņam bija svarīgi pēc iespējas ilgāk saglabāt actekos ilūziju, ka zemi joprojām pārvalda Montezuma.
Acteku valdnieku ietērpa krāšņā apģērbā. Pa priekšu nesa valdnieka zizli. Palan- kīnu pavadīja valsts augstākie ierēdņi.
Tāpat kā pagājušos laikos, Montezumu atbrīvoja no nogurdinošās nepieciešamības soļot pa kāpnēm — rūpīgas rokas nogādāja viņu tempļa virsotnē. Un, ja vien procesijai nebūtu pievienojušies simt piecdesmit spāniešu kareivju, tad varētu domāt, ka Tenočtitlānā nekas nav mainījies.
Pienāca diena, kad Kortess atzina par nepieciešamu atgādināt Montezumam, ka Spānijas karaļa pavalstniekiem ik gadu jāmaksā nodevas. Viņš lika saprast, ka nepieciešams publiski paziņot, ka visa Meksika tagad atrodas Spānijas karaļa aizgādībā.
Montezuma necēla iebildumus. Viņš nosūtīja vēstnešus uz visiem savas valsts novadiem. Pēc kādām dienām pie viņa ieradās cilšu virsaiši un dažādo Meksikas apgabalu pārvaldītāji. Montezuma uzstājās ar lielu runu. Viņš norādīja, ka piepildījies senais pareģojums par «cilvēkiem no Austrumiem», kuriem jāierodas pār jūru un jāsāk valdīt acteku zemē. Kortess un viņa biedri esot Kecalkoatla sūtņi. Viņiem jāpakļaujas bez ierunām, jāpilda visas viņu pavēles un jāmaksā viņiem nodevas.
Montezumas vārds visiem bija likums. To zinādams, Kortess ierosināja nekavējoties izsūtīt uz visām pilsētām nodokļu piedzinējus,
lai tie savāc nodevas par labu karalim. Viņus pavadīja spāniešu karavīri.
Vairākas nedēļas nodokļu piedzinēji apstaigāja Meksikas pilsētas un ciemus un atgriezās ar bagātīgu laupījumu. Kortesa mantu krātuves pildījās ar zelta un sudraba traukiem, skaistiem audumiem, spalvu izstrādājumiem un citām vērtīgām lietām.
LAUPĪJUMA DALĪŠANA
Lai arī kā spānieši slēpa, ka viņiem izdevies pilī atrast mantu krātuvi, baumas par to nonāca arī līdz Montezumam. Labi saprazdams, ka Kortess nešķirsies no iegūtajiem dārgumiem, Montezuma nolēma tos «uzdāvināt» spāniešiem. Un Kortesam neatlika nekas cits kā pateikties Montezumam par devīgumu . . .
Tagad bija «likumīgs pamats» rīkoties ar mantām pēc sava prāta.
Trīs dienas spānieši nesa ārā un šķiroja slepenajā glabātuvē sakrātos dārgumus. Pēc tam visas zeltlietas pārkausēja resnos, četrkantīgos stieņos.
Stieņu spāniešiem vajadzēja, lai ērtāk sadalītu laupījumu. Mantkārības apstulbināti, iekarotāji netaupīja pat lieliskus mākslas darbus, kuru vērtība bija lielāka nekā zeltam, no kā tie bija izgatavoti.
Pilī atrastās neskaitāmās bagātības iekvēlināja spāniešu karavīru alkatību. Viņi pieprasīja nekavējoties ķerties pie mantu dalīšanas. Lai kā arī Kortess centās attālināt šo brīdi, iestāstīdams saviem trakgalvjiem, ka drīz zelta būšot vēl vairāk, kareivji nevēlējās ilgāk gaidīt. Jo vairāk tādēļ, ka daudz dārglietu noslēpumainā veidā bija pazudušas. Zelta kaudzes kusa viņu acu priekšā. .. Aizdomas vērsās pret Kor- tesu un viņam tuvu stāvošajām personām.
Pakļaujoties kareivju prasībām, viņš bija spiests ķerties pie dalīšanas.