kā pievērst katoļu ticībai actekus un pašu Montezumu. Bet gluži negaidīti notikumi ievirzījās pavisam citādā gultnē.
Pats to nemanīdams, Kortess zāģēja zaru, uz kura sēdēja. Tieši acteku aklā ticība saviem dieviem palīdzēja spāniešiem sagrābt varu Meksikā. Šī aklā ticība pārvērta draudīgo un kareivīgo Montezumu par Kortesa paklausīgu ieroci. Bet tagad Kortess sāka graut to, kas uzturēja šo ticību un ļāva ienīstajiem ienācējiem saimniekot milzīgajā zemē tūkstošiem kilometru no viņu dzimtenes. Viņš uzbruka acteku reliģiskajiem ticējumiem, tas ir, pašam dievam Kecalkoatlam ar gaišo seju, par kura sūtni viņu uzskatīja Montezuma.
Acteku dievi sāka kurnēt. . . Blakus novietotā dievmāte viņiem it nemaz nepatika. Atmosfēra galvaspilsētā kļuva arvien draudošāka. Visu acu priekšā noturēto svinīgo dievkalpojumu svešiem dieviem Uicilopočtli templī Tenočtitlānas iedzīvotāji uzņēma kā briesmīgus zaimus.
Izmantodami visas tautas sašutumu, viltīgie acteku priesteri paziņoja Montezumam, ka dievi nodomājuši atstāt galvaspilsētu, ja spānieši netikšot sodīti. Sadusmotie dievi prasot izdzīt no Meksikas robežām visus ienācējus.
Montezuma tūlīt ataicināja Kortesu un paziņoja viņam «dievu gribu».
— Jūsu dzīvība karājas mata galā, — viņš sacīja. — Tauta tikai gaida signālu, lai sāktu ar jums karu. Ja jūs gribat glābties, tad nekavējoties atstājiet mūsu zemi; es esmu bezspēcīgs, kad lemj dievi. . .
Kortesu šī vēsts pārsteidza kā zibens spēriens. Tikai tagad viņš skaidri saprata draudošās briesmas, kas visu laiku bija karājušās virs viņa galvas. Panākumu apreibināts, viņš bija sācis tās pamazām aizmirst. Cik nedroša patiesībā ir viņa vara. .. Bet ar tādām pūlēm sagrābtās zelta un dārgumu kaudzes, kas darīja viņu par vienu no visbagātākajiem cilvēkiem Eiropā, var kuru katru brīdi izslīdēt no pirkstiem.. .
Cenzdamies nekādi neizpaust savu satraukumu, Kortess paziņoja, ka viņš esot gatavs doties atpakaļceļā. Bet, lai atgrieztos dzimtenē, viņam esot jāuzbūvē trīs lieli kuģi. Ja Montezuma došot savus meža cirtējus un namdarus, tad tas neprasīšot daudz laika. «Starp citu,» viņš piebilda, «aizbraucot mums jāņem līdzi arī acteku valdnieks, lai stādītu viņu priekšā Spānijas karalim …»
Pēdējais paziņojums ne visai iepriecināja Montezumu. Tomēr viņš deva Kortesam nepieciešamo daudzumu strādnieku un apsolīja noturēt tautu paklausībā, ja vien kuģu būve pārāk neieilgšot.
Un atkal spāniešiem sākās grūtas dienas. Kortess divkāršoja sargposteņus, aizliedza kareivjiem pat guļot noņemt bruņas un šķirties no ieročiem. Ik mirkli spānieši gaidīja uzbrukumu un nezināja miera ne dienu, ne nakti.
Verakrusā pilnā gaitā ritēja jauno brigantīnu būve. Pastāvīgā sasprindzinājuma nogurdinātie kareivji ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs beidzot teikt ardievas Tenočtitlānai un pārcelties uz kuģiem, kur varēs justies drošībā. Bet šajā laikā pie horizonta parādījās jauns mākonis.
Lai saprastu, kas bija noticis, mums jāgriežas atpakaļ uņ jāatceras Kortesa sūtņi — Francisko Monteho un Puertokar- rero, kurus viņš bija nosūtījis pie Spānijas karaļa ar bagātīgām dāvanām un atskaiti par pirmajiem atklājumiem un iekarojumiem.
KORTESS — «IZBĒDZIS NODEVĒJS»
Neievērojot visstingrāko Kortesa pavēli — nekādā gadījumā nepiestāt Kubā, kuģis izmeta enkuru kādā salas ziemeļdaļas līcī. Tuvumā atradās Monteho plantācija, un viņš nespēja atsacīties no izdevības to apmeklēt.
Tādā veidā šī brauciena slepenība, kurai Kortess piešķīra tik lielu nozīmi, tika pārkāpta. Turklāt vēl kāds matrozis nokāpa krastā, nokļuva līdz Santjāgo un tur lielījās uz visiem ielu stūriem ar Kortesa brīnišķīgajiem atklājumiem un neparastajām bagātībām, ko viņi vedot uzdāvināt karalim.
Saprotams, ka par visu to tūlīt paziņoja Velaskesam. Viņš nekavējoties nosūtīja divus ātrgaitas kuģus, lai notvertu Kortesa sūtņus un aizturētu karavelu ar tās bagātībām. Bet arī šoreiz Velaskess nokavējās. Laba ceļa vēja dzīta, karavela pilnās burās traucās pa Atlantijas viļņiem un nebija vairs sasniedzama .. .
Arī šīs neveiksmes dēļ gubernators nezaudēja dūšu. Mantkārības mocīts, viņš vaļējām acīm sapņoja par Meksikas pasakainajām bagātībām. Velaskess nolēma sarīkot uz turieni jaunu ekspedīciju. Tās vadību viņš uzticēja savam draugam — ģenerālim Narvaesam.
Viņa rīcībā nodotie spēki tālu pārsniedza Kortesa spēkus. Jaunā ekspedīcija devās ceļā deviņpadsmit lielās karavelās. Tās sastāvā bija deviņi simti spāniešu, to skaitā astoņdesmit jātnieku, deviņdesmit arbaletistu, astoņdesmit strēlnieku. Tiem jāpieskaita apkalpojošais personāls un izpalīgi — pavisam tūkstotis Kubas indiāņu.
Velaskess bija ieguldījis visu savu mantu, lai noorganizētu šo ekspedīciju, kuras galvenais mērķis bija sagūstīt Kortesu, viņa piekritējus un pie reizes sagrābt arī visu viņu iegūto zeltu.
Pēc Kubas gubernatora dziļākās pārliecības, visām acteku zemes bagātībām vajadzēja piederēt tikai viņam vienam.
Tūlīt pēc ierašanās Meksikā Narvaesam izdevās visos sīkumos uzzināt, kāds ir Kortesa stāvoklis. Armādu bija pamanījuši trīs spāniešu kareivji, kas bija nosūtīti piekrastē skalot zelta smiltis. Viņus nogādāja uz flagmaņa kuģi. Pēc glāzītes laba vīna un bagātīga cienasta kareivji, cits citu pārtraukdami, sāka stāstīt par Kortesa nodarītajām pārestībām.
Viņi žēlojās, ka Kortess, laupījumu dalot, esot viņus visus apkrāpis, un sūrojās par viņa despotisko raksturu un stingro disciplīnu. Kareivji stāstīja, ka Kortess esot viņus galīgi nomocījis ar nepārtraukto sardzes dienestu un prasību ne uz mirkli nešķirties no ieročiem. Viņi sīki izstāstīja arī par acteku galvaspilsētu Tenočtitlānu, par Montezumu, ko Kortess saņēmis gūstā, par netālo spāniešu cietoksni Verakrusu, kuras gar-, nizons sastāvot tikai no septiņdesmit invalīdiem.