Kortess pat nenojauda lielās spāniešu flotes ierašanos un jaunās viņam draudošās briesmas, bet Montezumam jau viss bija zināms. Saņemtajā ziņojumā ar zīmējumu palīdzību bija attēlota jaunās ekspedīcijas izcelšanās krastā. Montezuma zināja arī par atbraucēju nodomu arestēt Kortesu, jo Narvaess publiski bija nosaucis viņu par izbēgušu nodevēju, bet Kortesa nodaļu — par laupītāju bandu, kas aizbēgusi no Spānijas.
Būdams pārliecināts, ka Verakrusas cietokšņa garnizons padosies bez neviena šāviena, Narvaess nosūtīja turp sūtniecību, kurā ietilpa paters, notārs un četri virsnieki.
Bet notikumi norisinājās savādāk, nekā to domāja pašpārliecinātais Narvaess.
Verakrusas garnizonu komandēja Kortesam ļoti uzticīgs virsnieks. Noklausījies svētā tēva nolasito Narvaesa uzpūtīgo vēstījumu, kurā bija izteikta prasība atzīt Kubas gubernatora varu, bet Kortess izsludināts par nodevēju, garnizona komandieris paziņoja, ka vissaprātīgāk būtu šo vēstījumu nolasīt pašam Kortesam. Narvaesa sūtņus turpat pēc viņa signāla sagrāba un cieši sasēja. Kā miltu maisus viņus uzvēla mugurā spēcīgiem acteku nesējiem. Divdesmit apbruņotu spāniešu karavīru pavadībā viņus nosūtīja uz Tenočtitlānu.
Dienu un nakti virzījās šī karavāna, jo katrā pieturas vietā
viņus gaidīja svaigi nesēji, un ceturtajā dienā viņi nonāca Meksikas galvaspilsētā.
Bet jau dienu agrāk Kortess bija uzzinājis par viņam uz- brukušo jauno nelaimi. Ievērojis, ka mūžīgi drūmais Montezuma pēkšņi kļuvis jautrs, viņš centās pamudināt acteku valdnieku uz vaļsirdīgu sarunu, lai uzzinātu viņa prieka cēloni. Montezuma nesteidzās ar atbildi, bet galu galā parādīja Kortesam saņemto ziņojumu. Paskatījies uz zīmējumiem, Kortess acumirklī saprata, kas noticis. Un, kaut gan Montezuma neteica ne vārda par Narvaesa runām, par kurām viņam bija ziņots, Kortess uzreiz uzminēja, ka atbraukušie spānieši ir nevis viņa sabiedrotie, bet ienaidnieki. Uz nesēju mugurām atstieptie seši sasietie parlamentāri apstiprināja šo minējumu, pārvērz- dami to par neapstrīdamu patiesību.
KA ZELTS PĀRVĒRŠ IENAIDNIEKUS PAR DRAUGIEM
Kad Kortesam paziņoja, ka Tenočtitlānai tuvojas nesēji ar sasietajiem Narvaesa sūtņiem, viņš pavēlēja tos nekavējoties atbrīvot. Kortess nevēlējās pazemināt spāniešu cieņu Tenočtitlānas iedzīvotāju acīs. Meksikas galvaspilsētā parlamentāri ieradās nevis uz nesēju mugurām, bet gan zirgos, kurus Kortess šim nolūkam bija izsūtījis viņiem pretī.
Viņš sagaidīja tos ļoti laipni un ilgi izmeklētās frāzēs atvainojās par savu virsnieku rupjību. Sūtņus pamieloja ar visgaršīgākajiem acteku ēdieniem, ar karalisku devīgumu apdāvināja ar zeltu un dārgakmeņiem.
Pārsteigtie parlamentāri ilgi nevarēja atjēgties. Ne visai ērtā, bet ļoti ātrā ceļojuma laikā gar viņu acīm bija aizslīdējušas desmitiem dažādu ainavu, daudz bagātu pilsētu un ciemu. Un beidzot šī brīnišķīgā galvaspilsēta ezera vidū un . . . šī negaidīti laipnā uzņemšana no tā cilvēka puses, kas varēja pavēlēt, lai viņus bez vilcināšanās pakar … īsi sakot, no Kortesa ienaidniekiem viņi kļuva ja ne tieši tā draugi, tad vismaz tā sabiedrotie. No viņiem Kortess ieguva pilnīgu pārskatu par ekspedīcijas armijas spēkiem un apbruņojumu un par Narvaesa tuvākās nākotnes plāniem.
Kortess uzzināja, ka Narvaess nebauda armijas labvēlību. Būdams ierobežots un mantkārīgs cilvēks, viņš bija noskaņojis pret sevi daudzus padotos. Faktiski viņiem bija viena alga, kam sekot — Narvaesam vai Kortesam. Viņi bija gatavi paklausīt tam, kas vairāk maksās.
Noskaidrojis situāciju, Kortess sāka rīkoties. Viņš uzrakstīja pieklājīgā tonī ieturētu vēstījumu Narvaesam, piedāvādams viņam savienību un draudzību. Kortess apsolīja godīgi dalīties ar viņu savās bagātībās un pat atzīt viņa virsvadību, ja Narvaesam būtu karaļa pilnvaras. Viņš mierīgi varēja to apsolīt, jo zināja, ka Narvaesam tādu pilnvaru nav.
Šo vēstījumu nodot tika uzticēts viltīgajam un veiklajam pateram Olmedo, kas ne reizi vien bija palīdzējis Kortesam ar labiem padomiem. Bet visas cerības Kortess lika nevis uz vēstuli, bet uz zeltu, ar ko bija apgādāts svētais tēvs. Viņam vajadzēja to slepeni sadalīt Narvaesa virsniekiem, lai dabūtu tos savā pusē.
Bez oficiālā vēstījuma Olmedo veda sev līdzi vairākas slepenas vēstules, kas bija adresētas ietekmīgiem ekspedīcijas locekļiem.
Ar līdzīgu vēstuli pie Narvaesa nosūtīja arī sešus viņa neveiksmīgos parlamentārus. Šoreiz viņi ar savu misiju tika daudz sekmīgāk galā. Taisnība, Narvaess tikai pazobojās par Kortesa miermīlīgajiem priekšlikumiem, toties visi viņa virsnieki un kareivji kāri klausījās pārnākušo biedru stāstus. Visjūsmīgākajiem vārdiem viņi runāja par Kortesa drosmi, vīrišķību un karavadoņa talantu, par to, ka viņš ar niecīgiem spēkiem pratis pakļaut milzīgu zemi. Spilgtās krāsās tie tēloja viņa devīgumu, labo sirdi, taisnīgo izturēšanos pret kareivjiem. Nevienam viņš neesot nodarījis pāri, visus apdāvinājis ar zeltu. Kortesa ļaudis dzīvojot brīvi, kārtis spēlējot tikai uz tīru zeltu…
— Kādēļ karot ar Kortesu, ja viņš gatavs labprātīgi pakļauties un dot mums visiem zeltu? — runāja parlamentāri. — Vai būs taisnīgi sodīt drosmīgu karavīru, kas Spānijas tronim pievienojis tādu milzīgu un bagātu valsti?
Šie vārdi visiem dziļi iespiedās sirdī.
Arī paters Olmedo nesēdēja, rokas klēpī salicis. Narvaesa zobošanās viņu pārāk nemulsināja. Viņš pamazītēm darīja savu darbu — vervēja neapmierinātos, dāvināja tiem zeltu, demoralizēja armiju. Un, kad Narvaess apķērās un pavēlēja Olmedo padzīt, opozīcijas spēki bija jūtami pieauguši. Spāniešu vidū valdīja sajukums, un daudzi svārstījās, nezinādami, kas viņiem izdevīgāk: palikt uzticīgiem Narvaesam vai pāriet viņa pretinieku pusē.