Narvaess sāka sodīt katru, kas labi atsaucās par Kortesu un prasīja samierināties ar viņu. Vienu virsnieku un divus kareivjus pat iekala ķēdēs. Sliktā ēdiena un bargās apiešanās dēļ apcietinātais virsnieks saslima un pēc dažām dienām nomira. Tas pastiprināja neapmierinātību, un pieci sodītie virsnieki pasteidzās slepeni atstāt nometni un aiziet uz Verakrusu, kur viņus, protams, sagaidīja ar lielu prieku.
KORTESS UZVAR NARVAESU
Narvaess ar savu armiju apmetās Sempoalā. Tur viņš sāka saimniekot kā pakļautā zemē. Atņēma vietējam valdniekam un tam tuvu stāvošajām personām visas dārglietas un audumus, sagrāba vairākus desmitus visskaistāko meiteņu.
Narvaess atmeta jebkādu kauna sajūtu. Savai rīcībai viņš necentās piešķirt kaut ārēji likumīgu izskatu. Kubas gubernatora sūtnis'uzvedās kā lielceļa laupītājs. Kad sašutušie iedzīvotāji teica, ka sūdzēšoties Kortesam, Narvaess piedraudēja viņiem ar karātavām.
Kortess zināja visu, kas notiek ienaidnieka nometnē. Nolēmis, ka pienācis izdevīgs brīdis, viņš devās pretī Narvaesam ar septiņdesmit vīru nodaļu. Šie kareivji bija izraudzīti no Kortesa visuzticīgāko cilvēku vidus.
Salīdzinājumā ar Narvaesa spēkiem šī nodaļa bija niecīga. Bet vēl vairāk novājināt galvaspilsētas garnizonu bija riskanti.
Visa artilērija palika Tenočtitlānā. Spāniešu apdzīvotās pils sienās bija ierīkotas jaunas šaujamlūkas. Montezumam paziņoja: ja Kortesa prombūtnē notiks uzbrukums spāniešiem, tad pirmais upuris būšot viņš pats.
Savu aiziešanu no galvaspilsētas Kortess .noorganizēja ļoti svinīgi. Viņu pavadīja visi acteku augstmaņi ar Montezumu priekšgalā. Pēc doņas Marinas padoma acteku valdnieks apskāva un noskūpstīja Kortesu, pie tam skumji nopūzdamies, lai visi redzētu, kā viņu apbēdina šķiršanās . . .
Kortesa nodaļa devās Čolulas virzienā. Pa ceļam izlūki satika un aizturēja dažus spāniešus. Tie izrādījās Narvaesa virsnieki, kas bija sūtīti pie Kortesa ar uzaicinājumu nekavējoties padoties. Atteikšanās gadījumā Narvaess draudēja «nodevējiem» ar nāves sodu.
Kortess uzņēma sūtņus diezgan laipni, bet viņu pilnvaras neatzina.
— Kubas gubernators Velaskess un ģenerālis Narvaess nevar man pavēlēt, — viņš teica. — Es pakļaujos tikai Spānijas karalim. Bet, lai izvairītos no asins izliešanas, esmu gatavs sākt sarunas. Nedrīkst pieļaut, ka spānieši paceltu zobenu pret spāniešiem, kad mēs atrodamies svešā zemē starp indiāņiem, kas mūs ienīst…
Cenzdamies pārmānīt savā pusē pēc iespējas vairāk ļaužu 110 Narvaesa nometnes, Kortess bagātīgi apdāvināja sūtņus ar zeltu. Viņš neskopojās, kad gribēja iegūt kāda cilvēka labvēlību. Un sūtņi atgriezās, Kortesa laipnības un devīguma apburti.
Drīz vien viņa nodaļa papildinājās ar kaujasspējīgiem cilvēkiem no Verakrusas cietokšņa. Bet arī pēc tam Kortesa
spēkus nekādi nevarēja salīdzināt ar Narvaesa spēkiem. Tikai vienai trešajai daļai Kortesa kareivju bija šaujamie ieroči. Nevienam nebija metala bruņu un ķiveru — tas viss bija atstāts Tenočtitlānā. Narvaesa astoņdesmit jātniekiem Kortess varēja stādīt pretī tikai piecus kavalēristus. Lielgabalu viņa nodaļai nebija nemaz.
Spēku nevienlīdzību Kortess nolēma aizstāt ar viltību, kara mākslu, pēkšņu rīcību. Šai nolūkā uz Narvaesa nometni atkal nosūtīja pateru Olmedo. Tomēr loma, kas viņam bija jāspēlē šoreiz, nedaudz atšķīrās no agrāk izpildītās. Olmedo bija uzdots iegūt Narvaesa uzticību, izlikties par viņa piekritēju un panākt, lai viņš notic, ka Kortesa ļaudis ir neapmierināti un tikai gaida izdevīgu gadījumu, lai pārietu Narvaesa pusē.
Ar šo manevru Kortess vēlējās vājināt pretinieka modrību, padarīt to bezrūpīgu, precīzāk izpētīt tā rīcības plānu un spēku izvietojumu. Vienlaicīgi svētajam tēvam bija jāturpina virsnieku, artilēristu un jātnieku uzpirkšana.
Narvaess noticēja Olmedo un līksmoja. Pēc viltīgā garīdznieka ieteikuma viņš nosūtīja delegāciju it kā sarunām ar Kortesu, bet faktiski izlūkot viņa spēkus un nodrošināt neapmie- pināto atbalstu. Vai tad viņš varēja zināt, ka Kortess sen jau uzpircis šīs delegācijas vadītāju un ka par Narvaesa galvu tam apsolīta pieklājīga summa .. .
Jo vairāk ievilkās sarunas un parlamentāru apmaiņa, jo straujāk auga Kortesa piekritēju skaits Narvaesa nometnē. Tai pašā laikā činanteku ieroču kalēji — šī cilts bija slavena ar saviem garajiem, asajiem divzobainajiem šķēpiem — pēc Kortesa pasūtījuma izgatavoja spāniešiem trīssimt šādu šķēpu. Pēc tam cilts visveiklākie karotāji apmācīja spāniešu kareivjus šī ieroča lietošanā.
Sevišķi rūpīgi tika studēti paņēmieni, kā uzbrukt pretiniekam, kas atrodas paaugstinātā vietā. Kortess zināja, ka Narvaess pielāgojis Sempoalas tempļus aizsardzības vajadzībām, tādēļ savlaicīgi gatavoja savus kareivjus to sturmēšanai.
Kortesa nodaļas kauja ar Narvaesa armiju norisinājās tumšā un lietainā naktī, kad Narvaess vismazāk varēja gaidīt uzbrukumu. Pilnīgā klusumā, tumsas aizsegā pārbriduši pār upi, Kortesa karavīri uzmanīgi virzījās pa ceļu uz pilsētu. Negaidīti viņi uzdūrās sargpostenim. Divus kareivjus sagūstīja, bet trešajam izdevās tumsā aizbēgt. Kad viņš, atskrējis nometnē, sacēla trauksmi, uzmodinātie kareivji un virsnieki nesteigdamies ieņēma kaujas pozicijas.