Uzvilkuši savus labākos tērpus un izgreznojušies ar dārgakmeņiem, zelta kaklarotām un aprocēm, visievērojamāko ģinšu pārstāvji sapulcējās Lielā Teokalli pagalmā. Simtiem cilvēku slavināja dievu, bezrūpīgi dziedāja un dejoja mūzikas pavadījumā, nenojauzdami, ka gatavojas šausmīga ļaundarība.
Neviens nepievērsa uzmanību pagalmā stāvošajām apbruņoto spāniešu grupām — pie viņiem sen bija pieraduši un domāja, ka viņi ieradušies kā skatītāji.
Svinības bija sasniegušas kulminācijas punktu, kad pēkšņi atskanēja signāls. Spānieši izvilka zobenus un sāka bez žēlastības apkaut neapbruņotos cilvēkus, kas nebija nodarījuši neko ļaunu . ..
Paklausīdami rīkojumam, acteki, nākdami uz templi, nebija ņēmuši līdz ieročus. Viņiem nebija ar ko aizstāvēties. Un vai tad viņi varēja paredzēt tik neģēlīgu, nodevīgu uzbrukumu! Cēlonis tam bija tikai viens vienīgs: Kortesa līdzgaitnieku neremdināmā mantkārība, vēlēšanās iegūt dievlūdzēju bagātīgos izgreznojumus. Tas maksāja dzīvību sešsimt cilvēkiem. Nosituši, nodūruši un nošāvuši visus, kas atradās templī, spānieši turpat norāva viņiem zelta rokassprādzes, kaklarotas, dārgakmeņus, putnu spalvu apmetņus . ..
Pēc aculiecinieku nostāstiem tempļa kāpnes pludojušas asinīs. Visapkārt kaudzēm mētājušies līķi. ..
Šī nedzirdētā ļaundarība izsmēla Tenočtitlānas iedzīvotāju pacietības mēru. Pasaulē nebija tāda spēka, kas būtu varējis viņus vēl ilgāk noturēt verdziskā pakļautībā, ko līdz tam sekmīgi bija centies panākt Montezuma. Visu — kā mazo, tā pieaugušo sirdīs uzbangoja nevaldāma atriebības dziņa. Un nākošajā dienā tūkstošiem apbruņotu ļaužu, cieši apņēmušies uzvarēt vai mirt, uzbruka spāniešu nocietinājumiem.
Starp acteku vadoņiem, kas vadīja pils sturmēšanu, galvenā loma bija Kuautemokam, Montezumas brāļadēlam. Ar kvēliem aicinājumiem atriebties un līdz pēdējam vīram iznīcināt asiņainos slepkavas, viņš sacēla kājās atbrīvošanās karam tūkstošiem Tenočtitlānas iedzīvotāju.
Neievērodami briesmas, viņi metās viesuļugunī un sturmēja pils sienas. Nogalināto vietā stājās jauni cīnītāji.
Spāniešiem draudēja nenovēršama bojā eja, bet viņus arī šoreiz izglāba … Montezuma. Viņš iznāca uz paaugstinājuma un ilgi pierunāja ļaudis izklīst.
— Ja uzbrukums turpināsies, tad spānieši mani nogalinās,— sacīja Montezuma. — Kas vēlas glābt manu dzīvību, tam jāpārtrauc cīņa.
Acteku valdnieka autoritāte bija vēl tik liela, ka viņu paklausīja. Uzbrukumu pārtrauca.
Indiāņi zināja, ka spāniešu pārtikas krājumi nav lieli, bet dzeramā ūdens vispār nav. Tātad agri vai vēlu viņiem būs jāpadodas. .. Viņus nobeigs bads un slāpes.
Visdrūmāko nojautu mākts, Kortess atgriezās Meksikas galvaspilsētā. Uz katra soļa viņš redzēja, cik krasi pastiprinājies iedzīvotāju naids pret spāniešiem.
Pilsētas un ciemi, kuros iegāja viņa nodaļas, šķita izmiruši.
Iedzīvotāji ieslēdzās savās mājās, un neviens neiznāca spāniešiem pretī. Ja arī ceļā gadījās cilvēki, tad viņu acīs dega naids un nicināšana.
Vienīgais cilvēks, kas sagaidīja Kortesu, bija Montezuma. Bet Kortess viņu pieņēma ar pasvītrotu dzestrumu. Viņš vēl nezināja, ka tieši Montezuma izglābis no iznīcināšanas Tenočtitlānas mazo spāniešu garnizonu.
JAUNS UZBRUKUMS PILIJ
Iepriekšējie panākumi, uzvaras un veiksmes bija sagrozījušas Kortesam galvu. Viņš joprojām pašpārliecināti domāja, ka ir stāvokļa noteicējs. Viņš nešaubījās, ka divu triju dienu laikā atjaunos galvaspilsētā kārtību — pietiek tikai indiāņus, kā nākas, iebiedēt. Un Kortess deva rīkojumu nekavējoties atvērt tirgus un atjaunot pārtikas piegādi. Citādi viņš, Kortess, bargi sodīšot nepaklausīgos.
Kāds gan bija viņa izbrīns, kad pēc neilga laika sargposteņi ziņoja, ka pa visām ielām pils virzienā nākot nepārskatāmi apbruņotu indiāņu pūļi. Uzkāpis paaugstinājumā, Kortess ieraudzīja, ka ne tikai ielas, bet arī tuvumā esošo namu lēzenie jumti pilni ar karotājiem.
. . .Jau minūti pēc trauksmes signāla visi bija savās vietās. Artilēristi un strēlnieki novietojās pie sienās izkaltajām am- brazūrām. Viņi saņēma pavēli pielaist indiāņus, cik iespējams, tuvu. Kad tie bija pienākuši apmēram trīsdesmit metru attālumā un, kaujas saucieniem skanot, trieca pret pils sienu veselu bultu, akmeņu un šķēpu mākoni, atskanēja pirmā zalve . . .
Briesmīgie zaudējumi — simtiem nogalināto un ievainoto — uz mirkli apmulsināja uzbrucējus. Taču apjukums neturpinājās ilgi. Pēc minūtes indiāņi sakļāva rindas un metās uz priekšu pār savu biedru līķiem.
Sekoja otra zalve, pēc tam trešā, ceturtā . .. Tās prasīja simtiem upuru, dragāja indiāņu rindas, tomēr viņu niknums un uzbrukuma spars nebūt nemazinājās. Naids un atriebības alkas bija stiprākas nekā nāves bailes. It kā nemanīdami apkārt trakojošo nāvējošo uguni, acteki traucās uz priekšu, rāpās uz sienām, centās tajās izlauzt robus, aizdedzināt koka nocietinājumus un celtnes. Drīz vien jau liesmoja daudzas ēkas, un visur vāļājās kritušie un ievainotie.