Vislielākos zaudējumus nodarīja indiāņi, kas šāva no tuvējo namu jumtiem. Sevišķi daudz upuru bija starp tlaška- liešiem, kuriem nebija metala bruņu.
Vadīdams pils aizsardzību, Kortess ļoti drīz pārliecinājās,
ka viņam ir darīšana nevis ar nekārtīgu pūli, bet ar īstu tautas zemessardzi, kas tiek prasmīgi vadīta un labi zina, par ko cīnās. Tādu karavīru rokās, kuri nicina nāvi, pat vienkārša runga kļuva par bīstamu ieroci.
Vairākumam uzbrucēju bija vai nu pīķi ar krama uzgali, vai loks un bultas, vai arī trīszaraini šķēpi ar virvi — ar tās palīdzību trijzobi izrāva no ievainotā miesas. Daudzi bija apbruņoti ar vālēm, kurām bija obsidiāna dzelkšņi. Pēc greznajiem tērpiem un briesmīgajām zvēru maskām varēja pazīt cilšu virsaišus un karavadoņus. Uzbrucēju vidū varēja manīt arī priesterus, kas uzmudināja cīnītājus izrēķināties ar spāniešiem.
Un visur pašā lielākajā kaujas burzmā zibēja jaunā Kuautemoka slaidais augums. Viņš pastāvīgi parādījās visbīstamākajās vietās, ar personīgu piemēru iedvesmodams karavīrus.
Tikai tumsai uznākot, kauja tika pārtraukta. Indiāņu karotāji varēja atpūsties, lai no rīta atjaunotu cietokšņa sturmēsanu. Bet spāniešiem vajadzēja izmantot atelpu, lai aiztaisītu robus sienās, izlabotu ieročus, sagatavotu munīciju.
Kortesam izdevās nosnausties tikai divas stundas. Palicis vienatnē, viņš skaidri saprata, ka nav pietiekami novērtējis pretinieka spēkus un pārvērtējis savējos. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka indiāņi pakļāvušies, samierinājušies ar spāniešu kundzību. Izrādījās, ka acteku tauta mīl brīvību nesalīdzināmi vairāk nekā tās varenais valdnieks Montezuma. Bet tagad bija par vēlu atkāpties. Atlika tikai cīnīties līdz pēdējam vīram.
Neskatoties uz briesmīgo nogurumu, Kortess ilgi nevarēja aizmigt. Viņš apsvēra rītdienas rīcības plānu. Un tikai tad, kad šis plāns skaidri iezīmējās viņa galvā, viņš acumirklī iegrima dziļā miegā.
IELU CĪŅAS
Ar pirmajiem saules stariem uzbrukums atjaunojās. Bet šoreiz Kortess mainīja taktiku. Tūlīt pēc pirmās zalves atvērās vārti, un indiāņu sajukušajās rindās iedrāzās spāniešu kava- lērija. Tai sekoja kājnieki, ko papildināja tūkstošiem tlaška- liešu karotāju.
Uzbrukuma pēkšņums kādu brīdi deva spāniešiem priekšrocības. Acteki steigšus atkāpās, atstādami simtiem kritušu, pīķiem sadurstītu un zobeniem sakapātu, zirgu pakaviem sabradātu karotāju. Bet, paslēpušies aiz galvenajā ielā agrāk uzceltajām barikādēm, acteki ātri saveda kārtībā savu cīnītāju rindas. Uz ienaidnieku atkal lidoja akmeņu un bultu krusa.
Pēc Kortesa pavēles spānieši izvilka uz ielas dažus lielgabalus un ar divām zalvēm aizslaucīja barikādes. Taču tas nelīdzēja. Indiāņi uzbruka pretiniekam no šķērsielām. Spāniešus nepārtraukti apšaudīja arī no jumtiem, kas bija kā nosēti galvaspilsētas iedzīvotājiem. Drīz vien kanālos iebrauca piro- gas ar jauniem palīgspēkiem . ..
Kortesa plāns ar izšķirošu uzbrukumu piespiest ienaidnieku bēgt vai arī tam nodarīt neaizstājamus zaudējumus cieta neveiksmi. Taisnība, acteku zaudējumi bija desmitiem reižu lielāki nekā spāniešu zaudējumi. Toties viņu cilvēku rezerves bija neizsmeļamas, kamēr spāniešu rindas kusa, acīm redzot.
Ielu cīņās arī kavalērija actekiem nelikās tik briesmīga. Karavīrus uz jumtiem jātnieki nevarēja aizsniegt. Toties lejup mestie milzīgie akmeņi nereti sadragāja kā jātniekus, tā arī zirgus.
Degdami briesmīgā naidā pret atnācējiem, desmitiem drosminieku nikni metās virsū zirgiem, cenzdamies tos sagrābt aiz kājām vai arī noraut zemē jātnieku.
Slīcējs ķeras pie salmiņa . .. Saņemdams iznīcinošus triecienus no actekiem un steigšus atkāpdamies uz pili, Kortess atcerējās Kakamacīnu, Kuitlauaku un citus dižciltīgos gūstekņus — Montezumas nodotās sazvērestības dalībniekus. Viņi visi bija piekalti pie vienas ķēdes un atradās cietumā.
Varbūt kādu no viņiem atlaist brīvībā, lai izmantotu viņu kā parlamentāri? Varbūt viņi pēc atbrīvošanas izmantos savu ietekmi, lai nomierinātu kaislības?
Kortess pavēlēja atbrīvot Montezumas brāli Kuitlauaku. Pēc Montezumas viņam bija vislielākās tiesības uz varu pār actekiem. Kuitlauaks Kortesam šķita vieglāk pierunājams, piekāpīgāks un mazāk saniknots.
Taču Kortesa aprēķins, ka pateicībā par atbrīvošanu Kuit- lauaks kļūs par nodevēju, nepiepildījās. Gluži otrādi! Atguvis brīvību, Kuitlauaks nostājās acteku armijas priekšgalā un kopā ar Kuautemoku izstrādāja tādu kara plānu, kas spāniešu avantūristus nostādīja bezdibeņa malā.
Veltīgi Kortess gaidīja to brīdi, kad uzbrukumu pārtrauks un parādīsies parlamentāri, lai uzsāktu sarunas. Kuitlauaks nozuda, un reizē ar viņu nozuda arī cerība uz pamieru.
Neveiksmes saniknots, Kortess pavēlēja aizdedzināt namus. Kaut gan tie bija celti no akmeņiem, tomēr tur atradās diezgan daudz degoša materiāla — mašas, niedru un koka izstrādājumi. Drīz vien liesmas plosījās visapkārt pilij. Ievainoto un mirstošo vaidiem pievienojās sieviešu, bērnu un sirmgalvju vaimanas, kuri sadega dzīvi.
Liesmas aptvēra desmitiem namu, bet vispārējs ugunsgrēks neizcēlās, kā bija gaidījis Kortess, jo ēkas citu no citas atdalīja kanāli.
Vairākas reizes spānieši atjaunoja uzbrukumu. Viņu lielgabali sadragāja ielās uz ātru roku ierīkotos aizsprostus. Viņu jātnieki nepārtraukti strādāja ar zobeniem. Bet likās, ka indiāņu skaits, kuri cīnījās pret Kortesu, nepavisam nemazinājās. Ik brīdi pienāca jauni papildinājumi un tūlīt metās kaujā. Turpretī spāniešu spēki izsīka. Taisnība, Kortesa nodaļas bija aizgājušas diezgan tālu no savas bāzes — Ašajakatla pils. No malas raugoties, varēja likties, ka iniciatīva ir viņu rokās un uzvara jau tuvu. Bet Kortess saprata, ka tāda «uzvara» var laupīt viņam armijas vislabākos spēkus. Tad tā pārvērtīsies par sakāvi. Un viņš pavēlēja pārtraukt uzbrukumu un atgriezties pilī.