Kortess priecājās par pārmaiņām savu karavīru noskaņojumā. Viņš nemānīja sevi un zināja, ka viņus gaida ne mazums grūtību. Bet pat viņam neienāca prātā, ka īstenībā viņš stāv bezdibeņa malā un ka viņu gaida visbriesmīgākā sakāve visā dzīvē.
ATMAKSA
Bija tumša, auksta un lietaina nakts, kad atvērās vārti citadelei, kurā spānieši bija nodzīvojuši vairāk nekā pusgadu. Nodaļas izgāja tumšā, klusā laukumā. Priekšgalā gāja vairāk nekā divi simti kājnieku. Viņiem bija jāatbrīvo ceļš, ja gadītos uzdurties indiāņiem. Aiz tiem soļoja četri simti tlaškaliešu un simt piecdesmit spāniešu, kam bija uzdots nest un aizsargāt tikko kā uzbūvēto pārvietojamo tiltu. Kortess zināja, ka Tla- kopānas dambis trijās vietās pārrakts, un tādēļ savlaicīgi lika uzbūvēt stipru pārvietojamu tiltu, pa kuru varētu pārvest lielgabalus un zirgus.
Centru komandēja pats Kortess. Viņa nodaļa apsargāja zirgus un zelta nesējus, kā arī sievietes un ķīlniekus no gūstekņu un Montezumas galminieku vidus. Gājienu noslēdza ka- valērija, artilērija un krietna daļa Narvaesa kareivju.
Pa galveno ielu, kur nesen vēl ritēja niknas kaujas, Kortesa karaspēks virzījās uz priekšu, nesastapdams pretestību.
Iela šķita izmirusi. Visur valdīja klusums.
Drīz. vien avangards sasniedza dambi. Spānieši domās jau iztēlojās, ka laimīgi izrāvušies no galvaspilsētas, un priecājās, ka tik viegli izdevies apmānīt šos «mežoņus» .. .
Bet naksnīgo ielu klusums izrādījās maldinošs. Acteku sargposteņi bija nomodā un no savām paslēptuvēm uzmanīgi vēroja katru steigšus aizejošā karaspēka soli. Izpildot Kuitlauaka pavēli, galvenās ielas ēkās paslēptās acteku nodaļas mierīgi ļāva Kortesa armijai virzīties uz priekšu. Tai ļāva aiziet tik tālu, ka par atgriešanos cietoksnī nevarēja vairs būt ne runas. Bet, kad spānieši un tlaškalieši sāka steigšus celt tiltu pār pārrakumu, kas atdalīja ielu no dambja, pēkšņi atskanēja tauru pūtieni un sāka rībēt milzīgas bungas .. . Pēc trauksmes signāla acumirklī atdzīvojās visa pilsēta. No visām pusēm uz dambi sāka plūst karavīru nodaļas.
Acteku kara padome bija paredzējusi, ka spānieši mēģinās aiziet no Tenočtitlānas, un savlaicīgi veikusi visus pasākumus, lai varētu iznīcināt ienaidnieku, kad tas mēģinās iet pāri dambim. Tā arī bija Kuitlauaka un Kuautemoka plāna būtība — izmānīt Kortesa armiju no tās citadeles un uzspiest kauju tai visneizdevīgākajos apstākļos — uz šaurā dambja. Sis plāns arī spīdoši izdevās.
Tikko pirmās nodaļas bija paspējušas pāriet pāri tiltam, ezerā sāka ņudzēt simtiem pirogu. Tumsā un miglā tās gandrīz nevarēja saredzēt, bet airu radītā ūdens šļakstoņa un karotāju saucieni tuvojās arvien vairāk, kļuva arvien skaidrāk dzirdami un beidzot pārvērtās vienotā, neatdarināmā uzbrukuma troksnī. Uz spāniešiem lidoja tūkstošiem bultu, akmeņu
un pīķu. Simtiem neredzamu roku satvēra tiltu un mēģināja to apgāzt, citas grāba spāniešus aiz kājām un vilka pirogās.
Izšķirt, kas notika tumsā, nebija iespējams. Divi zirgi klupa uz tilta slapjajiem baļķiem un pakrita. No mugurpuses spiedās virsū simtiem cilvēku, kas mēģināja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz dambja un pārvarēt visbīstamāko vietu. Drīz uz tilta izveidojās fantastisks cilvēku, zirgu, arbaletu, zelta kastu un munīcijas jūklis… Beidzot actekiem izdevās tiltu apgāzt, un visa šī jezga sabira ūdenī. . . Tie, kas prata peldēt un nebija apkrāvušies ar zeltu, vēl varēja cerēt uz glābiņu, ja vien viņi nekrita gūstā. Bet katrs, kam bija pilnas kabatas un mantu maisi ar zeltu — un tādu bija vairākums, — nogāja dibenā kā akmeņi.
Pa to laiku priekšējās nodaļas, kuru vidū atradās arī Kortess, bultu un akmeņu krusā sasniedza otru dambja pārrakumu un nevarēja saprast, kādēļ kavējas pārvietojamais tilts. Tad pienāca bēdīgā vēsts, ka tilta vairs nav un nebūs, — to sagrābuši acteki.
Izmisuma brēcieni un briesmīgi lāsti bira no visām pusēm. Panika sagrāba kā kareivjus, tā arī virsniekus. Vienā mirklī aizmirsās visas Kortesa instrukcijas un precīzie norādījumi, kurus viņš bija devis pirms atkāpšanās. Disciplīna vairs neeksistēja. Katrs domāja tikai par savu glābiņu.
Pakaļējie spiedās virsū priekšējiem, un daudzi iegāzās ūdenī. Citi paši metās ezerā un, ķerdamies pie baļķiem, dēļiem, zirgu astēm, mēģināja sasniegt otru krastu. Bet tur viņus jau gaidīja ienaidnieks .. ,
Tikai visdrosmīgākie un bezbailīgākie turpināja lauzties uz priekšu, pārējie kāpās atpakaļ ezerā, slīka, nokļuva gūstā vai gāja bojā no acteku kara vāļu sitieniem.
Panikā daudzi spānieši nosvieda savus šķēpus un zobenus un mēģināja peldus pārkļūt pāri izpostītajai dambja vietai. Kuitlauaks pavēlēja salasīt nomestos ieročus un laist tos darbā pret spāniešiem.
. . . Otru izpostīto dambja posmu galu galā kaut kā aizpildīja ar zirgu un karavīru līķiem, zelta kastēm, vezumiem, audumu saiņiem, un dzīvi palikušie nokļuva uz dambja pēdējā posma.
Trešais postījums izrādījās visplatākais. To pārvarēt varēja tikai peldus. Kortess un daži virsnieki pirmie metās ūdenī, lai parādītu piemēru pārējiem. Bet zelts, no kura daudzi Narvaesa kareivji nevēlējās šķirties pat nāves briesmu brīdī, ļauni atriebās. Tas saistīja savus īpašniekus, lika svārstīties, gudrot, kavēja rīkoties ātri un noteikti. Bet tos, kas paļāvās uz savu prasmi peldēt., zelta ķēdes un stieņi neatturami rāva dzelmē.