. . . Ak, šī smagā grēku nasta
Nospieda tos tagad cīņā,
Un šis velnišķīgais metāls
Ne vien dvēseli, bet arī
Dzīvo miesu postā grūda.
H. Heine «Viclipucli».
Tajā vietā ezers izrādījās ļoti dziļš, un glābties izdevās tikai nedaudziem.
Visu nakti dažādās vietās uz dambja noritēja visniknākās cīņas. Un tikai rīta ausmā dzīvi palikušie spānieši un viņu sabiedrotie tlaškalieši atstāja aiz muguras nelaimīgo dambi un nokļuva krastā. Līdz nāvei noguruši un izmocīti, brūcēm klāti, asinīm notašķīti, sadriskātos tērpos viņi palūkojās apkārt — un šausmās nodrebēja.
Kortesa armija vairs neeksistēja. Divas trešdaļas bija krituši kaujās, noslīkuši vai sagūstīti. Bojā bija gājuši labākie virsnieki un kareivji, gandrīz visa kavalērija, lielākā daļa personīgo ieroču, pārtika, uzkabe, karogi. Nekas nebija palicis pāri arī no Kortesa un viņa bandītu salaupītajām bagātībām. Nesēji tlaškalieši bija starp pirmajiem «Bēdu nakts» upuriem.
Reizē ar važās sakalto Kakamacīnu un citiem dižciltīgiem ķīlniekiem bija noslīkuši arī Montezumas bērni.
Ezera dzelmē uz mūžiem bija apbedītas arī Kortesa dienasgrāmatas un visa lietvedība, visas karaļa notāra piezīmes, kam Kortess piešķīra tik lielu nozīmi.
Nekārtīgā pūlī, tikko turēdamies kājās un nepārsējuši pat asiņojošās brūces, spānieši vilkās uz priekšu, cenzdamies aiziet pēc iespējas tālāk no briesmīgās vietas.
Par laimi acteki nesteidzās uzsākt konkistadoru vajāšanu. Viņi apbedīja kritušos, skaitīja trofejas.
Sasnieguši kādu Tenočtitlānas priekšpilsētu, spānieši centās ātrāk iziet tai cauri. Arī tur bija viņu nāvīgie ienaidnieki. .. Ar pēdējiem spēkiem viņi gāja un gāja uz priekšu, un zeme dega zem viņu kājām. Tad tālumā parādījās kāds atstāts templis. Tur bēgļi uzdrošinājās apmesties pirmajā īsajā atpūtā.
Vaidi, raudas un žēlabas pildīja visu celtni. Katrs steidzās ātrāk atlaisties uz kailās zemes. Tikai dažiem kareivjiem pietika spēka, lai sakurtu ugunskuru un izžāvētu apģērbu.
Drīz lielākā daļa ļaužu gulēja kā miruši. Nogurums izrādījās stiprāks par izsalkumu un slāpēm. Miegs ļāva aizmirsties
arī ievainotajiem, ja vien brūces nebija pārāk dziļas. Tikai sargi neaizvēra acis, un reizē ar viņiem nomodā palika arī Kortess. Tagad viņam bija pietiekami daudz laika, lai pārdomātu par katastrofu. Vairāk nekā astoņi simti kritušo spāniešu un divi tūkstoši noslīkušo tlaškaliešu . . . Zaudētas trieciena daļas — artilērija un kavalērija, kas vienmēr bija izšķīrušas kauju iznākumu. Galīgs spēku izsīkums visiem, kas vēl palikuši dzīvi… Un — beigas mītam par spāniešu neuzvara- mību. Leģenda par viņu pārdabisko spēku izputējusi galīgi un uz visiem laikiem. Kāda šausmīga nakts! Tā aprijusi daudzu mēnešu cīniņa augļus, visas agrāk iegūtās uzvaras.
*
Jā, ne velti šī nakts iegāja spāniešu iekarotāju vēsturē ar nosaukumu «Bēdu nakts».
Septītā nodaļa
Tenočtitlanas bojā eja
Mūsu valsts nu aizies bojā,
Vīri bārdaini to sagraus,
Lielos koka putnos peldus
Nākdami no austrumiem.
H. Heine «Viclipucli».
ATKĀPŠANĀS
Miegs un atpūta spāniešus nedaudz atspirdzināja. Bet ilgāk šeit palikt Kortess neuzdrošinājās. Indiāņi sekoja bēgļiem pa pēdām, un, ja viņi ļāva tiem mazliet atvilkt elpu, tad, acīm redzot, tādēļ, ka nešaubījās par savu pilnīgo uzvaru. Viņi bija pārliecināti, ka laupījums neizbēgs, un varēja atļauties pamatīgu atpūtu pēc grūtajām kaujām. To vajadzēja izmantot un virzīties uz priekšu, kamēr vajāšana nesākās no jauna.
Šie apsvērumi ietekmēja, un kareivji, Kortesa pamudināti, devās tālāk. Smagi ievainotos tlaškalieši nesa uz nestuvēm kolonas vidū. Divdesmit sveikā palikušo jātnieku apsargāja viņus no frontes un aizmugures.
Ceļu rādīja tlaškalieši. Viņi izraudzījās sen aizmirstus apkārtceļus. Ceļš kļuva garāks, bet ne tik bīstams.
Kuautemoka galvenie spēki, kas piedalījās kaujā uz dambja, vēl atradās galvaspilsētā. Bet Kortesa kolonu vajāja vietējie iedzīvotāji. No kalnu kraujām uz bēgļiem vēlās milzīgi akmeņi, uz spāniešiem lidoja bultas un šķēpi. Katrs, kas
atpalika, tūlīt nokļuva indiāņu rokās. Ar savu dzīvību samaksāja arī tie, kas, bada mocīti, nogriezās no ceļa, lai sameklētu kaut kādu barību. No kalniem visu laiku skanēja izsmejoši saucieni:
— Kurp jūs steidzaties, kurp traucat? Tā kā tā no nāves neizbēgsiet… Tā jau sen jūs gaida .. .
Kad bads kļuva neizturams, Kortess pavēlēja nošaut, ievainoto zirgu. To aprija ar visām iekšām un ādu.
.. . Jau piekto dienu spānieši bija ceļā. Un katru dienu viņi zaudēja vairākus cilvēkus. Pēdējā atpūtas vietā, izpildot kareivju prasību, nācās aizkavēties gandrīz divas dienas.
Pēc Kortesa aprēķina pēc trim četrām dienām viņiem bija jāsasniedz Tlaškala. Tur viņi būs drošībā.
Bet kas zina, kā izturēsies pret viņiem tlaškalieši pēc tik smagas sakāves? Vai vakarējie sabiedrotie nepārvērtīsies ienaidniekos? Vai viņi nepievienosies actekiem, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no balto kundzības?
Par to bija baigi pat domāt. Kortess atvairīja mocošās šaubas, cenzdamies iegalvot katram, ka Tlaškalā viņus gaidot draudzīga uzņemšana, pelnīta atpūta, bagātīgs uzturs.