«OTUMBAS BRĪNUMS»
Pārvarēdams stāvās kalnu nogāzes, kas veda Otumbas ielejā, Kortess cerēja, ka visbīstamākais ceļa posms paliek aiz muguras. Bet, sasniedzis virsotni, viņš saprata, ka rūgti maldījies .. . Visa ieleja, cik tālu sniedzās skatiens, bija pilna ar indiāņiem.
Tie bija kasika Siuakas karapulki, kurš bija pazīstams ar savu drošsirdību visā Meksikā. Tiem, pēc Kuitlauaka domām, vajadzēja iznīcināt Kortesa armijas atliekas, iekams tās būs sasniegušas Tlaškalu.
Vieta kaujai bija izraudzīta ļoti izdevīgi. Šeit pārdrošnieku saujiņa varēja aizturēt veselu armiju.
Likās, ka nav gala saulē mirdzošajiem šķēpiem, plīvojošajiem karogiem, virsaišu fantastiskajām galvassegām un spalvu rotājumiem, kas izdalījās uz ierindas kareivju kokvilnas bruņu sniegbaltā fona.
Gudrot un gatavoties kaujai nebija laika. Arī par atkāpšanos nevarēja būt ne runas. Neatlika nekas cits kā tieši no pārgājiena mesties kaujā. Katrs saprata, ka citas izejas nav, un bija gatavs pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.
Steigšus nodevis visus rīkojumus, Kortess virzīja savas nodaļas indiāņiem pretī. Pēc viņa pavēles kolona pārkārtojās tā, lai saskartos ar ienaidnieku platā frontē. Tās spārnos un
vidū virzījās četras jātnieku grupas pa pieciem cilvēkiem katrā ar nolaistiem pīķiem rokās. Kājnieki izvilka no makstīm zobenus.
— Klausīt manu komandu! Necirst, bet durt. Uzbrukt virsaišiem un nogalināt tos!
Plašajā, indiāņiem piepildītajā ielejā kavalērija bija izdevīgākā stāvoklī nekā pretinieka kājnieki. Ielauzušies indiāņu rindās, kavalēristi tūlīt sāka tos spiest atpakaļ. Neskaitāmo karotāju pūļi, kas spiedās virsū no aizmugures, tikai traucēja priekšējās nodaļas, laupīja tām manevrēšanas spējas.
Sekojot jātniekiem, spāniešiem un tlaškaliešiem izdevās iespiesties vairākus desmit metrus ienaidnieku masā. Bet viņi panāca tikai to, ka nokļuva pilnīgā ielenkumā — maza saliņa trakojošas ienaidnieku jūras vidū. Indiāņi sakļāva savas rindas aiz uzbrucējiem, un tiem bija tagad ne tikai jālaužas uz priekšu, bet jāaizsargā arī savi flangi un aizmugure.
īsie kavalērijas triecieni, jātnieku grupu prasmīgā sadarbība nodarīja acteku rindās lielu postu. Viņu milzīgā sablīvē- tība nāca spāniešiem tikai par labu. Un tomēr Kortesam nebija nekādas cerības izlauzties. Konkistadori jau cīnījās pēdējiem spēkiem, bet pretiniekam stājās kaujā arvien jaunas, svaigas un kaujas spējīgas daļas.
Kritiskajā brīdī, kad spānieši vairs netika uz priekšu un kolona sāka pat pamazām kāpties atpakaļ, Kortess pamanīja nedaudz sānis acteku pavēlnieku, kas vadīja kauju. Viņu viegli varēja pazīt pēc krāšņās, ar zeltu izgreznotās spalvu rotas un pēc īpaša kaujas standarta, kas pacēlās viņam virs galvas. Savas svītas ielenkts, Siuaka bezrūpīgi bija atlaidies nestuvēs, kuras uz pleciem turēja vairāki spēcīgi jaunekļi.
— Sekot man! Nepalaist viņu dzīvu! — nokomandēja Kortess un, iecirtis piešus savam kaujas zirgam sānos, vienā mirklī atradās blakus Siuakam. Negaidītā uzbrukuma pārsteigti, viņa miesassargi apjuka. Iekams viņi atjēdzās, Siuaka gulēja zemē, šķēpa caururbts, bet viņa karogs atradās Kortesa rokās.
Viņš pacēla to augstu virs galvas — un visi ieraudzīja, ka acteku kaujas karogu ieguvuši spānieši. Tas uzreiz mainīja kaujas ainu. Karoga zaudēšana indiāņiem bija tas pats, kas sakāve. Tāda dievu griba .. . Māņticīgas šausmas sagrāba ka^ rotāju sirdis. Viņi metās bēgt, samīdami cits citu, atklādami muguras ienaidnieka zobeniem, atstādami viņa rokās kaujas lauku.
Spānieši neticēja savām acīm. Jā, spēcīgā, kaujas spējīgā armija steidzīgi bēga no viņiem — no saujiņas izmocītu cilvēku.
Spāņu vēsturnieki uzskata, ka šajā kaujā krituši vairāk nekā desmit tūkstoši indiāņu. Šis skaits ir stipri pārspīlēts, bet
nav apstrīdams, ka acteku zaudējumi bija ievērojami. Lielākā daļa gāja bojā paniskajā bēgšanā pēc karoga sagrābšanas. «Otumbas brīnums» — tā spāņu iekarotāji sauc lūzumu kaujas gaitā, kas notika pēc Siuakas nāves, un viņiem savā ziņā taisnība. Tikai jāpiezīmē, ka šo «brīnumu» radīja māņticība, kas paralizēja indiāņu gribu tieši tai brīdī, kad uzvara bija viņu rokās.
IEVAINOTAIS PLĒSONIS DZIEDĒ BRŪCES
Sagrāvis indiāņu karaspēku, Kortess nesteidzās aiziet no ielejas, lai ātrāk sasniegtu Tlaškalas robežu, par ko viņš pavisam nesen vēl sapņoja. Beidzis ienaidnieka vajāšanu, viņš atgriezās kaujas laukā, lai savāktu trofejas.
Tās bija ļoti iespaidīgas. Gatavodamies kaujai, indiāņi bija uzvilkuši vislabākos tērpus, izgreznojušies ar visām zelta rotas lietām, kādas vien viņiem piederēja.
Vairākas stundas spānieši nodarbojās ar kritušo aplaupīšanu. Viņi noņēma aproces, gredzenus, auskarus, dārgās galvassegas un spalvu izrotājumus. Tādā veidā viņiem izdevās atgūt kaut daļu no tā, kas bija zaudēts nelaimīgajā «Bēdu naktī».
Pārnakšņoja viņi vienā no tempļiem, kuri atradās augstienē. Pārtikas un ūdens tur bija diezgan. Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņi atkal varēja ēst un dzert, cik patīk.
Pēc krietna dienas pārgājiena kolona sasniedza Tlaškalas robežas.
Piedraudēdams ar nāves sodu, Kortess aizliedza saviem bandītiem darīt pāri vietējiem iedzīvotājiem, atņemt tiem pārtiku, apģērbu, dārglietas. Viņš saprata, ka tlaškalieši patlaban ir viņa vienīgais balsts un cerība.
Sagaidīšana pirmajos pierobežas ciematos bija vairāk nekā vēsa. Visnotaļ bija jūtama slēpta nelabvēlība. Pat par zeltu vietējie iedzīvotāji ļoti nelabprāt pārdeva spāniešiem pārtiku. Bet Kortess ne ar ko neizrādīja, ka viņš būtu neapmierināts. Viņš centās izturēties cik vien iespējams laipni pret cilvēkiem, no kuriem patlaban bija pilnīgi atkarīgs.