Vairākas dienas spānieši atpūtās, izgulējās, dziedināja brūces. Pa to laiku vēsts par viņu ierašanos sasniedza Tlaškalas galvaspilsētu. Tās pārvaldītāji zināja par savu sabiedroto smago sakāvi «Bēdu naktī» un par viņu negaidīto uzvaru pie Otumbas. Tagad vajadzēja nolemt, kā izturēties pret spāniešiem.
Ilgi par to nebija ko prātot. Patiesību sakot, izvēle jau bija izdarīta. Tlaškalieši bija cieši saistījuši savu likteni ar Kortesu.
Plecu pie pleca ar spāniešiem viņi bija cīnījušies uz dambja un Otumbas līdzenumā. Viņi zināja, ka acteki nekad viņiem to nepiedos. Spānieši tātad bija jāatbalsta līdz galam, jāpalīdz viņiem atjaunot krietni paputējušos spēkus.
Tlaškalas visievērojamākie cilvēki ieradās pie Kortesa, lai apstiprinātu savu uzticību savienībai un gatavību turpināt cīņu ar actekiem.
Redzot tik iespaidīgu sūtniecību, spāniešu vadonim it kā kalns novēlās no pleciem. Tātad viss vēl nav zaudēts! Cīņa turpinās. Indiāņi gatavi karot pret indiāņiem.
Lai šie naivie mežoņi joprojām tic, viņš domāja, ka brāļu karš ar actekiem palīdzēs tiem nostiprināt savu neatkarību. Viņš, Kortess, ļoti labi saprata, ka šī cīņa novedīs tikai pie abpusēja spēku izsīkuma un vienīgie uzvarētāji galu galā būs spānieši. ..
Kortess darīja visu, lai vēl vairāk noskaņotu tlaškaliešus sev par labu. Vienam no visietekmīgākajiem vadoņiem viņš uzdāvināja Siuakas lielisko tērpu. Apdāvinājis visus virsaišus un karapulku priekšniekus, viņš nodrošināja savai sakautajai armijai ilgstošu atpūtu, labu uzturu, rūpīgu kopšanu ievainotajiem.
Bet ievainoti bija visi bez izņēmuma. Pats Kortess tikko turējās uz kājām. Pēdējā kaujā Otumbas ielejā viņam bija ielauzts galvaskauss. Dažas dienas viņa dzīvībai draudēja briesmas, un tikai dzelzs organisms un rūpīgā kopšana viņu atgrieza ierindā.
Tikko Kortesa veselība uzlabojās, viņš sāka gatavoties jaunam karagājienam. Viņa ziņneši ieradās Verakrusā ar prasību izsūtīt pastiprinājumu, arbaletus un pulveri.
Bijušajiem Narvaesa kareivjiem, kas domāja tikai par atgriešanos Kubā, tas bija par daudz. Daudziem Kubā bija muižas, vergi, un viņi vairs nevēlējās riskēt ar savu galvu. Viņiem bija diezgan, šis karš viņiem apnicis līdz kaklam!
Kortess nepievērsa uzmanību neapmierināto kurnēšanai. Tad viņi iesniedza petīciju, kurā asi nosodīja viņa jaunos plānus. Tas ir neprāts, tajā bija teikts, pēc visa pārciestā bez artilērijas, bez kavalērijas, bez apgādes, ar nelielu ļaužu saujiņu turpināt cīņu. Nepieciešams atgriezties Verakrusā.
No tā Kortess baidījās visvairāk. Viņš zināja, ka nākošais solis būs visas armijas evakuēšana uz Kubu. Ne ar kādu varu nenoturēs paklausībā līdz nāvei nogurušos kareivjus, kad viņi ieradīsies ostā, no kurienes karavelas dažās nedēļās varēs viņus nogādāt mājās pie viņu ģimenēm. Tad būs beigas visām cerībām uz Meksikas iekarošanu . ..
Nerēķināties ar petīciju, zem kuras atradās simtiem parakstu un karaļa notāra zīmogs, Kortess nevarēja. Viņš rīkojās viltīgāk. Vajadzēja sašķelt kareivjus, nostādīt vienu grupu pret otru un radīt tādu stāvokli, it kā pati armija prasītu cīņas turpināšanu. Un tas viņam izdevās.
Veterāni paziņoja kareivju sapulcē, ka viņi nevienu neatlaidīšot mājās un prasīšot, lai Kortess stingri sodītu «musinātājus», disciplīnas grāvējus, gļēvuļus un mazdūšīgos. Un Narvaesa kareivji apklusa. Viņiem bija jāapmierinās ar neskaidriem un ļoti nenoteiktiem Kortesa solījumiem, ka viņus nosūtīšot mājās «pirmajā izdevīgajā gadījumā».
NORAIDĪTA SAVIENĪBA
Kortess tikko kā bija nokārtojis šo jautājumu, kad radās jaunas, vēl lielākas briesmas.
Kortess nevarēja nepamanīt, ka vienkāršo tlaškaliešu izturēšanās pret spāniešiem nebūt nav tikpat draudzīga kā augstmaņu izturēšanās. Tūkstošiem ģimeņu apraudāja savus piederīgos, kas bija krituši Tenočtitlānā. Viņi bija gājuši bojā, aizstāvēdami savus jaunizceptos «draugus», aizstāvēdami viņiem pilnīgi svešās balto iekarotāju intereses. Nebija aizmirsti arī upuri, ar kuriem iezīmējās spāniešu ierašanās Tlaškalā. Bet tagad vēl nācās ēdināt un uzturēt pie visa gatava šos svešzemniekus, kas bija atnesuši šurp tik daudz bēdu. — Vai nebūtu labāk, ja viņus padzītu? — sprieda galvaspilsētas vienkāršie iedzīvotāji.
Atradās ievērojams un ietekmīgs karavadonis, kas piekrita viņu domām. Tas bija Hikotenkatls Jaunākais, kas savā laikā vairāk par visiem uzstāja, lai cīņa ar spāniešiem tiktu turpināta, un visilgāk tiem pretojās.
Tajā laikā Tlaškalā ieradās sūtniecība no Tenočtitlānas. Sūtņi atnesa zemes valdniekam kā dāvanu kokvilnas audumus un sāli, kas Tlaškalas iedzīvotājiem bija ļoti vajadzīga. Jaunais acteku valdnieks Kuitlauaks ierosināja aizmirst mūžseno naidu un apvienot spēkus pret spāniešiem.
— Neļaujiet baltajiem aiziet dzīviem no jūsu zemes! •— sacīja sūtņi. — Par viesmīlību un draudzību viņi maksā ar ļaunu nepateicību. Atcerieties asiņaino slaktiņu Lielajā Teokalli. Tā viņi pateicās Montezumam par visu, ko tas darījis viņu labā. Viņu spēks ir mūsu sašķeltībā. Tikai cilšu un tautu savstarpējais naids atļāva atnācējiem saimniekot Meksikā kā savās mājās. Mūsu draudzība darīs galu indiāņu iznīcināšanai un mūsu zemju nospiešanai verdzībā.
Kara padomē, kur sūtņus uzklausīja, viņus dedzīgi atbalstīja Hikotenkatls un daži citi jaunie karavadoņi. Bet virsroku guva sirmgalvji, kuri nespēja pārvarēt savās sirdīs neuzticību un naidu pret actekiem, ko viņi bija uzņēmuši sevī reizē ar mātes pienu.