— Acteku vārdiem nav nekādas vērtības, — viņi sacīja.
— Uz lūpām viņiem medus, bet sirdīs ļaunums.
— Acteki ir mūsu brāļi, — iebilda viņiem Hikotenkatls.
— Viņi runā tajā pašā valodā kā mēs un godā tos pašus dievus. Kādēļ mums jāatraida viņu draudzība un jātic mantkārīgajiem spāniešiem, kas runā par savu žēlsirdīgo un mīlestības pārpilno dievu, bet īstenībā pielūdz tikai zeltu?
— Acteki baidās no spāniešiem un tādēļ izliekas par mūsu draugiem. Bet, tiklīdz briesmas būs pāri, viņi mums atriebsies par visām pārestībām un sakāvēm.
Tā runāja Hikotenkatls Vecākais, slavenā karavadoņa tēvs. Un savienība ar actekiem tika noraidīta.
Milzīgās briesmas, kas draudēja Kortesam, laimīgi pagāja garām. Tagad viņš varēja paļauties uz Tlaškalas draudzību vairāk nekā jebkad agrāk.
KUITLAUAKA POLITIKA
Pa to laiku Kuitlauaks sparīgi gatavojās Tenočtitlānas aizstāvēšanai. Galvaspilsētā laboja izpostītos tiltus, aizbēra robus dambjos, papildināja ieroču krājumus.
Cīņai ar kavalēriju jaunais acteku valdnieks izgudroja briesmīgu ieroci. Pie garām kārtīm piesēja spāniešiem atņemto zobenu tērauda asmeņus. Ar tādas savdabīgas «izkapts» palīdzību varēja pārsist aulekšojoša zirga kājas, pie tam risks tikt samītam vai nodurtam kļuva daudz mazāks. Kuitlauaks arī pieradināja savu karaspēku darboties saskaņotāk, pēc vienota plāna.
Nebija viegli actekiem atteikties no sensenajām iemaņām un parašām un apgūt eiropiešu kara taktiku. Bet Kuitlauaks, atrazdamies spāniešu gūstā, bija iepazinies ar viņu kara mākslu un augstu novērtējis tās priekšrocības. Viņš saprata, ka nav nekāds kauns mācīties no ienaidnieka un pēc tam sakaut viņu ar viņa paša ieročiem.
Kuitlauaks rūpējās arī par to, lai iegūtu sabiedrotos un saliedētu indiāņu cilšu spēkus. Dažas Tenočtitlānai pakļautās pilsētas atbrīvoja no nodevām, citām nodevas samazināja.
Sūtņus ar aicinājumiem apvienoties un noslēgt draudzību nosūtīja pie totonakiem, maijiem un citām pakļautām tautām. Bet ne visas šīs misijas vainagojās ar sekmēm. Pārāk svaigas bija atmiņas par acteku ierēdņu pastrādātajām ļaundarībām un nežēlīgajiem nodokļu piedzinējiem.
Uzticīgi Tenočtitlānai palika galvenokārt tās kaimiņi, tas
ir, tās pilsētas, kam bija jābaidās no Kuitlauaka karaspēka iebrukuma un soda par nepaklausību. Attālākās pilsētas un ciemi uzskatīja par labāku nogaidīt, neuzdrošinādamies atklāti uzstāties ne pret Kuitlauaku, ne arī pret Kortesu. Bet citi neslēpa savu naidu pret Tenočtitlānu un ar ļaunu prieku gaidīja tās bojā ejas stundu.
VERGU APZĪMĒŠANA AR NOKAITĒTU DZELZI
Neuzdrošinādamies ar maziem spēkiem doties pret galveno pretinieku, Kortess nolēma sākumā sarīkot divas trīs soda ekspedīcijas. Par pirmajiem upuriem viņš izraudzījās dažas nelielas ciltis, kas savā laikā bija apliecinājušas viņam padevību, bet tad pievienojušās actekiem.
Cīņa par Tepeaku nebija gara. Spāniešiem diezgan ātri izdevās sagrābt šo pilsētu. Tomēr tas drīzāk bija tlaškaliešu nopelns, jo viņu bija vairāk nekā četri tūkstoši, kamēr spāniešu tikai 450.
Šīs pilsētas iedzīvotājus pasludināja par «dumpiniekiem», jo viņi esot «nodevuši» Spānijas karali, kas viņiem bija uzspiests ar ieroču spēku. Par to viņi bija pelnījuši nāves sodu.
Kortess parādīja «augstsirdību»: viņš padarīja pakļautos indiāņus par vergiem. Ar nokaitētu dzelzi spānieši iededzināja viņiem miesā burtu «g» («guerra» — spāniski «karš»). Vergus izdalīja spāniešiem un tlaškaliešu virsaišiem, iepriekš atskaitot vienu piekto daļu karalim.
Otra lielā pilsēta, ko iekaroja Kortess, bija Kuaukečolāna.
Tur dzīvoja trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju un atradās stiprs acteku garnizons. Kortesam izdevās dabūt savā pusē pilsētas pārvaldītāju, kas naidojās ar Tenočtitlānu.
Kad spānieši un tlaškalieši sasniedza pilsētu, tās iedzīvotāji sacēlās un uzbruka garnizonam. Ielenkti galvenajā pilsētas templī, acteki varonīgi aizsargājās, bet tika visi iznīcināti.
Nedaudz vēlāk krita Icokāna. Kortesa taktika — karot ar indiāņiem pašu indiāņu rokām pilnīgi attaisnojās. Nebija pagājuši ne divi mēneši, un viņš no jauna bija pakļāvis plašu teritoriju, ko ap- Verga statuete. dzīvoja desmitiem cilšu.
Ar katru karagājienu palielinājās par vergiem padarīto indiāņu skaits, kuriem tika atņemta zeme, manta, ģimene.
Daudzas pilsētas un ciemi, spāniešu ļaundarību nobiedēti, padevās, nemaz nenogaidoļ; soda ekspedīcijas ierašanos.
Kamēr norisinājās šīs cīņas, starp konkistadoriem un viņu vadoni pastāvēja pilnīga vienprātība. Bet, tiklīdz sākās laupījuma dalīšana, izraisījās ķildas. Kortesa cīņas biedri ne bez pamata apvainoja savu barvedi nepiepildāmā mantrausībā, alkatībā un nekaunīgās blēdībās. Pat Kortesa uzticīgais kalps un jūsmīgais pielūdzējs Bernals Diass brīžiem nosoda viņu savās piezīmēs par skaidri redzamu «netaisnību». Tā tas bija, kad dalīja zeltu un dārgumus. Tā tas bija arī tad, kad dalīja «dzīvo preci» — vergus.
Lūk, viņa lakoniskās liecības par to, kā Kortess dalīja laupījumu. Tās jo vērtīgākas tādēļ, ka tās rakstījis aculiecinieks, kam neviens nevar pārmest centienus nomelnot savu priekšnieku:
«Pēc vispārējas nomierināšanas Kortess ar karaļa komisāru piekrišanu paziņoja, ka sakarā ar ekspedīciju pārtraukšanu