Tūkstošiem cilvēku meklēja glābiņu pāļu celtnēs, slēpās niedru biezokņos, laivās. Bet arī tur viņus atrada spānieši un to sabiedrotie. Pēc dažām stundām, kad pilsēta jau bija ieņemta, kauja pārvietojās no ielām uz ezeru, kas pilsētas tuvumā nebija dziļš. Stāvēdami līdz jostas vietai ūdenī, Kortesa karavīri šāva, kapāja zobeniem, dūra pīķiem ikvienu, kas gadījās priekšā — vienalga, vai tā māte ar zīdaini, vai sirma māmuļa. «Pilsoņus un karavīrus piemeklēja viens un tas pats liktenis,» raksta pazīstamais vēsturnieks V. Preskots savā darbā par Meksikas iekarošanu, «viņus visus nokāva bez dzimuma un vecuma izšķirības.»
Pabeiguši iedzīvotāju slepkavošanu un paņēmuši līdz visu, ko vien varēja panest, spānieši no vairākām pusēm aizdedzināja pilsētu. Tieši tajā laikā pār zemi strauji un negaidīti nolaidās dienvidu nakts.
Tumsā arvien skaidrāk kļuva dzirdama spēcīgu uzplūdu radīto viļņu krākšana. No kurienes nāk ūdens? Spānieši klausījās un nesaprata, kas notiek. Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla biedinošs sauciens:
— Dambis pārrauts!
Ūdens strauji kāpa. Jā, nebija šaubu, indiāņi bija ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Izmisumā iedzītie Ištapalapānas iedzīvotāji bija izpostījuši dambi, lai applūdinātu savu dzimto pilsētu.
— Taurēt pulcēšanos! Nekavējoties atstāt pilsētu! — pavēlēja Kortess.
Lūk, patiesa spāniešu atkāpšanās aina, kā to attēlojis Preskots:
«Grīļodamies zem laupījuma svara, cilvēki ar pūlēm bri- šus kūlās uz priekšu pa ūdeni, kas ar katru stundu kāpa augstāk. Viņu ceļu sākumā apgaismoja degošo māju blāzmojums. Bet, jo vairāk viņi attālinājās no ugunsgrēka vietas, jo vairāk gaisma bālēja, un viņi nedrošiem soļiem virzījās uz priekšu, brizdami līdz ceļiem, bet brīžiem arī līdz jostas vietai pa ūdeni. Ar neticamām pūlēm viņi sasniedza vietu, kur indiāņi bija izpostījuši dambi; te ūdens bija vēl dziļāks un straume tik stipra, ka cilvēki tik tikko spēja noturēties kājās. Spānieši pārkļuva pāri sveikā, bet daudzus tlaškaliešus, kas neprata eldēt, straume aizrāva sev līdz. Laupījums viss aizgāja bojā. aujampulveris bija galīgi sabojāts. Karavīru apģērbs un ieroči bija izmirkuši sāļajā ūdenī. ..
Rītausmā viņi ieraudzīja ezeru, ko klāja laivu bari. Indiāņi bija paredzējuši viņu nelaimi un tagad sagaidīja viņus ar akmeņu, bultu un citu nāvi nesošu metamo ieroču krusu. Veiklas nodaļas, turēdamās patālu no viņiem, traucēja armijas flangus ar tādu pašu uzbrukumu. Spānieši nevēlējās uzsākt kauju ar ieaidnieku. Viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt līdz saviem ērtajiem dzīvokļiem Teskoko, kur viņi arī ieradās tajā pašā dienā — nospiesti un noguruma nomākti, tik nožēlojamā morālā un fiziskā stāvoklī, kādu vēl nebija piedzīvojuši pēc visgrūtākā pārgājiena un vissīvākās kaujas.»
Tāds bija iznākums šai cīņai, kurā uzvarētājiem negāja nemaz labāk kā zaudētājiem.
GALVASPILSĒTAS BLOĶĒŠANA
Šīs neveiksmes dēļ Kortess nezaudēja dūšu. Atguvis spēkus pēc Ištapalapānas kaujas, viņš plānveidīgi sāka sagrābt visas pilsētas un ciemus ap acteku galvaspilsētu!
Vienus izdevās iebiedēt — un tie bez cīņas padevās uzvarētāja žēlastībai. Tā, piemēram, rīkojās Otumbas iedzīvotāji, kas vēl ļoti labi atcerējās briesmīgo sagrāvi kaujā pret Kortesu. Bez cīņas padevās arī Miškika, kas, tāpat kā Tenočtitlāna, bija uzcelta ezerā (tādēļ spānieši to nosauca par Venecuēlu, tas ir, mazo Venēciju).
Dažas citas pilsētas sagrāba ar intrigu palīdzību, veikli izmantojot nesaskaņas cilšu starpā. Tādā veidā spānieši ieguva Čalko un Tlalmanalko pil- - sētas.
Apsolot dažādus labumus, Kortesam izdevās sacelt šo pilsētu iedzīvotājus pret Tenočtitlānas valdītājiem, un viņi rosīgi palīdzēja spāniešiem un tlaškaliešiem cīņā pret actekiem.
Bet vairums Meksikas ielejas pilsētu un ciemu varonīgi pretojās iebrucējiem. Tā, piemēram, Šaltokānas (šī pilsēta atradās uz salas) aizstāvji izvēlējās labāk nāvi nekā verdzību. Viņi cīnījās gan pilsētas ārējās aizsardzības līnijās, gan ielās. Tikai nedaudziem izdevās izglābties, lai turpinātu cīņu Tenočtitlānā.
Sākās ražas novākšana, un tā visur notika spāniešu un tlaškaliešu zobenu aizsardzībā. Pie tam nereti norisinājās īstas kaujas. «Ražas novākšana ar kauju» — tā to nosauca paši spānieši.
Pat savā galvenajā atbalsta bazē — Teskoko spānieši nebūt nejutās droši. Tā, piemēram, trīs reizes tika mēģināts aizdedzināt brigantīnas, kuras šeit sagatavoja ielaišanai ūdenī. Kortess zināja, ka šajās dedzināšanās piedalījās ne tikai izlūki no Tenočtitlānas, bet arī vietējie iedzīvotāji.
Bet atsevišķas sakāves un neveiksmes nespēja grozīt kopējo ainu. Blokādes loks arvien vairāk savilkās ap galvaspilsētu. Viena pilsēta pēc otras krita Kortesa rokās. Bieži vien tās vairs nebija pilsētas, bet spāniešu nodedzināto un izlaupīto, iedzīvotāju atstāto pilsētu drupas. Šie atbalsta punkti, kas agrāk bija uzticīgi kalpojuši acteku galvaspilsētai, vairs nespēja