palīdzēt Tenočtitlānai, nevarēja piegādāt tai pārtiku, cilvēkus, apbruņojumu.
Kortesam un viņa armijai netrūka nekā. Viņa noliktavas vai lūza no vietējiem iedzīvotājiem atņemtās labības un citiem produktiem. Bija salaupīts arī daudz zelta un dārglietu. Ekspedīcijas armijas spēki pieauga: Verakrusas ostā ieradās vēl trīs kuģi ar vairāk nekā divsimt kājniekiem un astoņdesmit kavalēristiem.
Atbraucēju vidū bija arī karaļa mantzinis, kam bija jāaizsargā valsts intereses, un dominikāņu mūks ar lieliem pāvesta indulgenču (grēku atlaišanas zīmju) saiņiem. Romas pāvests avansa veidā piedeva visus iespējamos nodarījumus un grēkus kristīgajiem karotājiem, kas iznīcināja «pagānus».
Indulgences izrādījās labi ejoša prece. Ikviens spānietis, kura rokas bija notraipītas asinīm, steidzās tās iegādāties, lai viņpasaulē nokļūtu paradīzē. Uzņēmīgais baznīcas kalpotājs ieguva bagātīgu atalgojumu par savu centību. Viņš atgriezās mājās kā bagāts cilvēks, pārvērtis vieglās, aprakstītās papīra lapas smagos zelta stieņos.
Svaigie papildspēki, kurus saņēma Kortess, ļoti sekmēja kaujas operāciju panākumus. Cīņas netika pārtrauktas nevienu dienu. Tai pašā laikā pilnā gaitā ritēja zemes darbi Teskoko pilsētā. Pēc divu mēnešu pūlēm astoņi tūkstoši zemes racēju pabeidza kanāla būvi. Tas bija pietiekami dziļš un plats, lai pa to varētu pārvietot spāniešu brigantīnas. Kanāla krastus celtnieki nostiprināja ar pāļiem. Tā kā Teskoko ezera līmenis bija zemāks nekā vieta, no kurienes sākās kanāls, nācās iekārtot vairākas slūžas. To konstrukcija bija ļoti vienkārša, jo pēc kuģu nolaišanas ezerā šīs ierīces vairs nebija paredzēts izmantot.
Divus mēnešus turpinājās niknās cīņas par tālajām un pēc tam arī par tuvējām pieejām Meksikas galvaspilsētai.
Ar izmisīgu vīrišķību acteki aizstāvēja katru dzimtās zemes pēdu. Cik gan reižu, kad spānieši un viņu sabiedrotie virzījās uz priekšu pa aizām, uz viņiem no kalnu augstumiem vēlās milzīgi akmeņi, dragādami viņu rindas, aizraudami bezdibenī neuzmanīgos! Cik gan reižu pēc vienas vai otras pilsētas ieņemšanas Kortesa kara pulkiem bija tā steigšus jāatstāj, glābjoties no acteku niknajiem pretuzbrukumiem! Cik gan reižu pēkšņi, it kā no zemes apakšas, spāniešu un tlaškaliešu priekšā izauga tūkstošiem acteku pirogu tieši tad, kad tās vismazāk gaidīja!
Un tomēr blokādes loks ap Tenočtitlānu nepielūdzami sažņaudzās. Spānieši jau skaidri saskatīja galvaspilsētu, redzēja kalnam līdzīgo Lielo Teokalli un citas vietas, kas bija saglabājušās viņu atmiņā. Viņi nonāca pie dambjiem un akvedukta, kas savienoja pilsētu ar cietzemi.. .
Kad brigantīnas bija nolaistas ezerā, viss bija sagatavots, lai pēc Kortesa signāla sāktu uzbrukumu galvaspilsētai.
IZRĒĶINĀŠANAS AR NEAPMIERINĀTAJIEM
Bet tieši pirms uzbrukuma nejauši atklāja spāniešu kareivju sazvērestību pret Kortesu un viņa tuvākajiem palīgiem. To vadīja Antonio Viljafana — kāds Narvaesa kareivis.
Atcerēsimies, ka pēc briesmīgās «Bēdu nakts» iesniegtā petīcija, ko bija parakstījuši simtiem spāniešu, kuri vēlējās atgriezties dzimtenē, neko nedeva. Kortess neievēroja kareivju prasības un piespieda viņus palikt. Bet pat visstingrākā disciplīna nevarēja iznīcināt neapmierinātību, tikai apslāpēja to.
Kad nobeidzās sagatavošanās ģenerāluzbrukumam galvaspilsētai, daudzi kareivji ar drebuļiem un šausmām domāja par gaidāmajām kaujām. Viņi zināja, ka jaunais acteku valdnieks — Montezumas brāļadēls, jaunais un uzņēmīgais
Kuautemoks nepavisam nelīdzinās savam tēvocim un nebūt nav noskaņots uz samierināšanos ar spāniešiem. Viņš nebija pat atbildējis uz Kortesa piedāvājumu sākt sarunas par miera noslēgšanu.
Narvaesa kareivjiem acu priekšā stāvēja viņu tautieši, kas nožēlojamā veidā gāja bojā, ejot pār dambi, vai arī tika ziedoti kara dievam Uicilopočtli. . . Viņi nevēlējās ilgāk būt kaujamo aunu lomā. Viņi zināja: kamēr Kortess būs dzīvs, viņš neatteiksies no saviem godkārīgajiem plāniem. Un neapmierinātie nolēma: Kortesam jāmirst. Un šai liktenī ar Kortesu jādalās arī viņa tuvākajiem palīgiem.
Tā nobrieda sazvērestība. Lomas tika sadalītas jau laikus. Kad Kortess pēc kārtējā karagājiena atgriezīsies Teskoko un sāks pa paradumam uzdzīvot ar draugiem, viņiem jāuzbrūk un jānodur ar dunčiem.
Avansa veidā jau bija sadalīti visi vadošie posteņi, kas atbrīvosies sazvērniekiem pēc tam, kad Kortess un viņa palīgi būs novākti pie malas. Bija izstrādāts arī sīks tālākās rīcības plāns. Tas paredzēja atgriešanos Verakrusā, bet no turienes — Kubā.
Bet sazvērnieku vidū atradās mazdūšīgais, kas izpauda Kortesam visu Viljafanas plānu īsi pirms tā īstenošanas.
Nezaudēdams ne minūti laika, Kortess pasauca kādus divdesmit uzticamus kareivjus un virsniekus, arestēja Viljafanu un tiesāja viņu lauku kara tiesā, kurā pats bija par priekšsēdētāju.
Viljafanu pakāra tās mājas logā, kurā viņš bija dzīvojis.
Pie viņa atrada sazvērestības dalībnieku sarakstu. Bet Kortess vairāk nevienu neaiztika. Iepazinies ar sarakstu, viņš pārliecinājās, ka viņa pretinieku skaitā bija daudz drošsirdīgu kareivju un virsnieku, kas viņam vēl varēja ļoti noderēt kaujās par Tenočtitlānu. Sodīt viņus ar nāvi nozīmēja zaudēt labus cīnītājus un nostādīt pret sevi lielāko daļu karaspēka. Tādēļ Kortess paziņoja, ka pārējos sazvērestības dalībniekus «neesot izdevies atklāt».
Uzstādamies ar runu karaspēkam, Kortess liekulīgi paziņoja, ka neatceroties gadījuma, kad viņš kādu būtu apvainojis vai kādam pāri nodarījis.
— Ja kādam no jums ir pretenzijas pret mani, — viņš turpināja, — tad katrs var tūlīt tās izsacīt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai izpildītu visas taisnīgās prasības.