Saprotams, ka tādu, kas vēlētos «izsacīt pretenzijas», neatradās. Neviens nevēlējās piedzīvot Viljafanas bēdīgo likteni . ..
Pēc Viljafanas pienāca kārta Hikotenkatlam Jaunākajam. Viņš aktīvi piedalījās visās spāniešu uzbrukuma operācijās un vadīja lielu tlaškaliešu nodaļu. Šis izcili drošsirdīgais karavadonis bija izdarījis Kortesam vērtīgus pakalpojumus. Hikotenkatls vienmēr parādījās visbīstamākajās vietās, ar personīgo piemēru iedvesmodams tlaškaliešus.
Bet dienā, kad bija norunāts uzsākt ģenerāluzbrukumu, Hikotenkatls bija nozudis. Bez prasīšanas un atļaujas viņš bija atstājis nometni un devies uz dzimto Tlaškalu. Viņam pakaļ nosūtītie Kortesa vēstneši nespēja viņu pārliecināt griezties atpakaļ.
Hikotenkatls Jaunākais bija līdz galam izpratis Kortesa neģēlīgo plānu — ar indiāņu rokām iznīcināt un nospiest verdzībā indiāņus, lai pats pēc tam varētu lemt visu Centrālās Amerikas zemju likteņus, — un kategoriski atteicās turpināt karu pret actekiem. Viņš pārliecinājās, ka viņam bijusi taisnība, kad viņš prasīja, lai Tlaškalas vadītāji noslēgtu savienību ar Tenočtitlānu. Ja viņu būtu paklausījuši, Kortess ne- komandētu tādu armiju, nesaimniekotu tik milzīgā teritorijā, nevarētu pakļaut tlaškaliešus un actekus.
Stipra jātnieku nodaļa, ko nosūtīja pa Hikotenkatla pēdām, sagūstīja viņu pie pašas Tlaškalas. Viņu atveda uz Teskoko un pakāra pilsētas laukumā.
PAVĒLE ARMIJAI
Kortesa armijas skate parādīja, ka tā sastāv no nedaudz vairāk par deviņiem simtiem spāniešu, divdesmit pieciem tūkstošiem tlaškaliešu un dažiem tūkstošiem citu cilšu karotājiem (vēlāk «sabiedroto» skaits Kortesa armijā izauga līdz simts divdesmit pieciem tūkstošiem cilvēku). Spāniešiem bija ap simt jātnieku un pāri par diviem simtiem strēlnieku ar arbaletiem un šautenēm.
Armijas apgāde ar kara tehniku bija pilnīgi apmierinoša. Smagā artilērija sastāvēja no trijiem lieliem lauku lielgabaliem, bez tam bija trīspadsmit falkoneti. Tam visam jāpievieno 25 pudi pulvera — tajos laikos visai iespaidīgs daudzums, — 50 tūkstoši bultu ar vara uzgaļiem, lieli bumbu un ložu krājumi.
Uz katra kuģa bija uzstādīts lielgabals. Komanda sastāvēja no divpadsmit matrožiem un divpadsmit strēlniekiem.
Pavēlē armijai, ko Kortess izdeva pirms ģenerāluzbrukuma, bez parastajām prasībām — vienmēr turēt ieročus kārtībā, gulēt neizģērbjoties, neaiziet bez atļaujas no kazarmām — bija arī daži spāniešiem neparasti punkti. Tā, piemēram, kāds pavēles paragrafs skanēja: «Nevienam nav brīv nodarīt pārestību sabiedrotajiem, nevienam nav brīv atņemt viņam laupījumu.»
Kortess saprata, ka gaidāmajās kaujās panākumi visvairāk būs atkarīgi no tlaškaliešiem un citām viņa apmānītajām indiāņu ciltīm un tautām, kuras viņš veda cīņā pret actekiem. Tādēļ vajadzēja nedaudz ierobežot apetīti saviem tautiešiem, kuri pret sabiedrotajiem izturējās nicīgi un augstprātīgi kā pret zemākām būtnēm, «mežoņiem» un «barbariem».
Cits pavēles paragrafs skanēja:
«Katra spēle uz ieročiem un zirgiem tiks bargi sodīta.»
Kārtis un citas azarta spēles bija plaši izplatītas Kortesa armijā. Pilnīgi aizliegt tāda veida «izklaidēšanos», kas kareivjiem padarīja kaut cik ciešamāku skarbo dzīvi svešumā, Kortess nevarēja. Nācās kaut nedaudz ierobežot brašos karotājus, lai tie nepaliktu izšķirošajā brīdī bez ieročiem un zirgiem . ..
Par disciplīnas pārkāpšanu Kortess paredzēja visbargākos sodus. Par nepaklausību ierindā, gulēšanu postenī, bēgšanu no kaujas lauka draudēja nāves sods.
ŪDENSVADA IZPOSTĪŠANA
Kortess sadalīja savu armiju trijās aptuveni vienādās daļās. Vienai daļai Sandovala vadībā bija jāuzbrūk galvaspilsētai no dienvidiem, bet pārējām divām, kuras vadīja Alvarado un Olids, viņš pavēlēja apiet to no ziemeļiem. Pēc Kortesa plāna vajadzēja sagrābt visus trīs dambjus, kas savienoja Tenočtitlānu ar ārējo pasauli, lai pilsētu pilnīgi bloķētu no sauszemes. Jaunradītās flotiles tiešo vadību uzņēmās pats Kortess.
Tā 1521. gada 13. maijā sākās izšķirošā kauja par galvaspilsētu. Tā turpinājās vairāk nekā trīs mēnešus bez pārtraukuma dienu un nakti.
Vispirms Kortess deva rīkojumu izpostīt ūdensvadu, kas piegādāja galvaspilsētai dzeramo ūdeni. Šī viena no visievērojamākajām acteku ietaisēm sākās kalnainajā, avotiem bagātajā Čapultepekā. Pret turieni vērsās pirmais Alvarado un Olida trieciens.
Acteki nikni aizstāvējās, bet nevarēja izturēt pretinieka vareno spiedienu un atkāpās. Spānieši izpostīja daļu akvedukta, un ūdensvads pārtrauca darboties. Izsīka daudzās skaistās galvaspilsētas ūdenskrātuves, pārstāja čalot fontāni… Iedzīvotāji sāka just dzeramā ūdens trūkumu.
Tenočtitlānā bija vairākas akas, bet ūdens nepietika, un to nācās piegādāt pilsētai laivās.
FLOTILE SAK DARBOTIES
Jau pirmie spāniešu mēģinājumi sagrābt dambjus uzdūrās uz tik niknu pretestību, ka viņi bija spiesti steigšus atkāpties. Tūkstošiem karotāju aizsargāja pieejas galvaspilsētai no sauszemes un ezera. Šaut uz pirogām, kuras simtiem ņudzēja ezerā, bija maza jēga, jo savu laivu bortus indiāņi bija nostiprinājuši ar bieziem vairogiem.
Kaut gan dambji bija plati, tomēr kavalērijai nebija kur izvērsties. Visu laiku tā uzdūrās uz aizsprostiem un barikādēm. Un tomēr konkistadoriem izdevās actekus sadzīt ūdenī. Bet arī pēc tam acteku karotāji nepārtrauca cīņu. Būdami teicami peldētāji, viņi no jauna rāpās uz dambi un centās uzbrukt ienaidniekiem no flangiem vai aizmugures.