— Tad tā jūs no manis aizejat! — kliedza satrakotais Velaskess. — Neko teikt, smalka maniere aizbraukt, pat neatvadoties!
— Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, — paši zināt, laiks negaida. Vai būtu vēl kaut kādi norādījumi?
Atbildes nebija.
Atskatījies Velaskess saprata, ka nostādījis sevi ļoti muļķīgā stāvoklī. Viņa pavadoņi ar pūlēm valdīja smieklus.
— Tādā gadījumā ardievu!
Uzsvērti godbijīgi palocījies un pavicinājis platmali, Kortess pavēlēja airēt uz kuģi.
PILNAS BURAS
Aizlavījies no Velaskesa varas, Kortess sāka domāt, ko darīt tālāk. Viņš labi saprata, ka ekspedīcija vēl nav sagatavota tik ilgam un atbildīgam pasākumam. Un Kortess pavēlēja iegriezties nelielajā Kubas ostā Makaku. Šeit atradās bagātas karaļa muižas, un viņš, daudz nedomādams, rekvizēja visus to krājumus.
— Es aizņemos no karaļa, — viņš paskaidroja konkistado- riem. — Kad atgriezīšos, atdošu ar uzviju.
Pēc tam eskadra piestāja Trinidādē — lielā ostā salas dienvidu piekrastē.
Pilsētas iedzīvotāji sarīkoja Kortesam svinīgu sagaidīšanu. Bet Kortess velti netērēja laiku. Attinis savu karogu, viņš sāka vervēt brīvprātīgos, neskopodamies ar solījumiem. Arī šeit viņam pievienojās daudz ļaužu, starp tiem desmitiem Grihalvas ekspedīcijas dalībnieku — pieredzējuši karotāji, kas jau bija cīnījušies ar indiāņiem. Tādus Kortess ar sevišķu labpatiku ieskaitīja savas nelielās armijas rindās.
Trinidādē Kortess iepirka arī daudz pārtikas un kara piederumu. Viņš nevilcinājās arī ar varu paņemt tor kas bija vajadzīgs ekspedīcijai. Tā, uzzinājis, ka netālu no krasta atrodas liels tirdzniecības kuģis ar pārtikas kravu, viņš nosūtīja vienu karavelu, lai to sagrābtu. Kuģa īpašniekam viņš izsniedza kvīti.. .
Kortess prata katram iedvest ticību, ka ekspedīcija izdosies. Pat konfiscētā kuģa kapteinis ļoti ātri aizmirsa nodarīto pārestību un pievienojās Kortesam kā viens no ekspedīcijas vadītājiem.
Kortess neskopojās ar iespaidīgiem žestiem, kas varētu viņam piesaistīt konkistadoru sirdis. Kāda Alonso Puertokarrero sapnis bija iegūt pašam savu zirgu. Kubā zirgus ieveda pāri okeānam, un tādēļ tie bija pasakaini dārgi. Puertokarrero nebija līdzekļu zirga iegādei. Un Kortess publiski nogrieza zelta treses savam parādes tērpam, nopirka par tām lielisku rikšotāju un atdeva to Puertokarrero. Pēc tam visa pilsēta sāka runāt par Kortesa cēlo sirdi, bet aplaimotais idalgo kļuva par viņa vispadevīgāko kalpu.
Kad Kortess jau gatavojās atstāt Trinidādi, vietējās varas pārstāvji saņēma Velaskesa pavēli apcietināt Kortesu un aizturēt ekspedīciju. Pēc neveiksmes Santjāgo Kubas gubernators nebūt nebija atteicies no domas atcelt nepaklausīgo kapteini ģenerāli, jo vairāk tādēļ, ka vietējais astrologs pareģoja, ka Kortess iedzīšot postā Velaskesu.
Trinidādes pilsētas priekšnieks bija gubernatora svainis un droši vien būtu izpildījis pavēli, ja vien Kortess nebūtu
bijis tik populārs. Bet tagad sadusmotie karavīri nekavējoties būtu atbrīvojuši savu komandieri un atriebdamies nodedzinājuši arī pilsētu. Un pilsētas galva neuzdrošinājās aizskart ekspedīcijas vadītāju.
Nākošā pieturas vieta bija Havanna, kur turpinājās cilvēku vervēšana un pārtikas krājumu papildināšana. Tā kā te atradās kokvilnas noliktava, tad Kortess izmantoja šo izdevīgo gadījumu un pavēlēja kareivjiem izgatavot vatētas bruņas, kas labi pasargāja ķermeni no bultām.
Arī Havannā pienāca pavēle par Kortesa arestēšanu. Bet, kā redzams, ne visai paļaudamies uz savu rīkojumu iedarbību, Velaskess tai pašā laikā nosūtīja Kortesam vēstuli, kurā centās viņu pārliecināt atlikt ekspedīciju, satikties un iesākt sarunas.
«Velaskesa vēstule atgādināja vēlēšanos apturēt no loka izšautas bultas lidojumu,» ironiski piezīmē kāds Kortesa biogrāfs.
Havannas pārvaldnieks atbildēja Velaskesam, ka viņa pavēle neesot izpildāma, bet Kortess savā vēstulē ar vissmalkākajiem izteicieniem ziņoja viņa ekselencei, ka rīt no rīta pacelšot enkuru.
Pie Sanantonio raga Kortess sarīkoja savu bruņoto spēku skati. Viņa pavēlniecībā uz vienpadsmit karavelām atradās 110 matrožu, 553 kareivji, ieskaitot 32 strēlniekus ar arkebu- zām un 14 lielgabalu meistaru (artilēristu), bez tam vēl 200 vietējo indiāņu vienkāršajiem darbiem. Galvenais apbruņojums sastāvēja no desmit lieliem un četriem maziem falko- netiem, neskaitot kareivju un virsnieku personīgos ieročus. Kavalērijas bija maz — pavisam sešpadsmit jātnieku.
Pirms došanās ceļā Kortess uzrunāja savus karotājus.
— Es jūs vedīšu uz zemi, kas daudz bagātāka un plašāka par visām eiropiešiem pazīstamajām zemēm. Lieliska balva gaida ikvienu, kas parādīs bezbailību kaujā. Esiet tikai man uzticīgi, un jūs iegūsiet tādas bagātības, kādas spāniešiem nav pat sapņos rādījušās!
Gaisā uzlidoja cepures, iešķindējās ieroči, atskanēja apsveikuma saucieni. Gaidāmā ekspedīcija daudziem tēlojās kā viens vienīgs triumfa gājiens, kaut kas līdzīgs jautrai pastaigai. Vai tad šie mežonīgie indiāņi spēs turēties pretī tādai līdz zobiem apbruņotai armādai?
Izmantodami labu ceļa vēju, konkistadori pilnās burās un vispriecīgākajā noskaņojumā devās uz Jukatānas pussalas krastiem.
Otra nodaļa
ceļa sakums
Lūk, kur viņa, — Amerika!
Lūk, kur Jaunā pasaule!
H. Heine. «Viclipuclj».
KOSUMELAS SALĀ