Džona apbedīšana kopējā kapsētā katedrāles priekšā bija šokējusi daudzus ļaudis. Daži bija uzskatījuši, ka zēna mirstīgās atliekas noteikti tiks aizvestas uz Londonu un apglabātas tur. Citi bija pārliecināti, ka viņa tēvs nodrošinās dēlam kapavietu katedrālē starp viņa aprindu mirušajiem.
Taču Ričards bija palicis uzticīgs saviem uzskatiem par visu cilvēku vienlīdzību un uzticējis dēla mirstīgās atliekas kapsētai, kas bija lemta visiem Solsteras nedižciltīgajiem vai mūkiem, — pieblīvētajam zālienam.
Džona bēres, kas notika jomā, bija pirmās no trim, arī pārējie trīs mirušie gulēja katafalkos baznīcas lielajā vēderā. Solsterā bija plaukstoša pilsēta: kur tik daudz dzīvo, tur arī nāve bija ikdienišķa parādība.
Taču ne jau Džona nāve, Gvineta domāja. Nāve no vecuma vai nespēka bija gaidāma; tāpat arī riskantajās dzemdībās tā uzglūnēja. Taču jauns, veselīgs cilvēks, kurš gājis bojā nejaušas kustības dēļ…
"Vai kroplis pielika savu roku?"
Kā tagad, tā toreiz šie vārdi iekrita viņai ausīs par spīti pūlēm nedzirdēt tos. Viņa zināja, ka Tobijs nebija vainīgs; viņa zināja arī, ka Tobija klātbūtne būvlaukumā neizbēgami bija novedusi pie Džona Deikra nāves.
Gvineta stāvēja uz izdangātās ielas, kad mūrnieki, turēdami sveces, kuru liesmas līpinājās viņu drūmās gaitas laikā, gāja ap koledžas ārpusi. Viņiem bija pavēlēts trīsreiz apiet apkārt šai vietai, pirms apstāties. Gvineta, pazīdama šos vīrus, bija aplēsusi, ka, pirmoreiz apmetot loku, viņu apmulsums par šo drūmo un neparasto rituālu neļaus iestāties svinīgai gaisotnei, kādu šis gadījums paģērēja. Otrajā gājiena reizē viņi tuvosies iecietībai pret pūļa skatieniem, kad pilsētnieki vēroja mūrniekus soļojam ceremoniālā klusumā. Trešajā aplī, Gvineta sprieda, viņu sejas būs pienācīgi nopietnas, un gājiena kustības un sveces, ko viņi turēja, vedinās viņus uz gatavību turpmākajam.
Trīs reizes viņi pagāja garām Gvinetai — Edvīns Gors, Renalfs Bīrs, Stīvens Holdīrs un pārējie —, trīsreiz ap ārējo ēku augstajiem mūriem un platajām arkām, kas vilināja skatienus uz gandrīz pabeigtā Astoņstūra pusi, pirms viņi apstājās, katrs vīrs nostājās piecu soļu attālumā no blakus stāvētāja, ap koledžas perimetru. Visi mūrnieki stāvēja ar pūlim pievērstu seju, viņi nesmaidīja un turēja sveces pie krūtīm.
Šīs darbības nebija izmēģinātas — Gvinetu nevarēja vainot bezgaumībā —, taču viņa bija aprēķinājusi koledžas apkārtmēru un izskaitļojusi, cik soļu citam no cita jāstāv mūrniekiem, lai viņi būtu vienādā attālumā. Šie norādījumi tika doti mūrniekiem ar svecēm. Daži bija apjautājušies, kurš priesteris vadīs pienācīgās lūgsnas. Gvineta bija tikai atbildējusi, ka priestera nebūs.
Kad viņi klusēdami stāvēja saspringušā un gaidošā pūļa priekšā, uzpūta liegs, silts vējiņš, un aši tika paceltas rokas, lai aizsegtu un saglabātu viegli nopūšamās sveču liesmiņas. Gvineta sajuta vēsumu uz svilstošajiem vaigiem, kad paspēra soli uz priekšu, paņēma drēbju saini no ratiņiem, kas stāvēja starp Elisoni un Henriju, un pasniedza to audžudēlam. Viņš ar klusu pateicību paņēma drēbes un devās uz arku koledžas pašā ziemeļrietumu stūrī, kur nostājās sveču turētāju priekšā un nesatricināmi raudzījās pūlī.
Kad Henrijs bija galā, Gvineta, atkal pagājusi uz priekšu un paņēmusi vēl vienu saini, pasniedza to cilvēkam svinīgi melnās drēbēs, kas tuvojās viņai. Pīrss Motiss, saņēmis saini, mazliet nolieca galvu ar melno cepuri un klusējot devās garām Henrijam un ap koledžu uz sev piešķirto posteni pie dienvidaustrumu arkas. Pēc tam priekšā iznāca Nikolass Brige, lai paņemtu tādu pašu drēbju saini, un visbeidzot, paņēmusi rokās atlikušo saini, Gvineta devās uz pēdējo arku. Viņa un Brige, kura zināšanas par pilsētu un tās iemītniekiem bija nepārspējamas, kopā bija izlēmuši, kuriem 110 vecākajiem nabagiem jāsaņem kokvilnas mēteļi, uz kuru krūtīm bija uzšūts zils astoņstūris. Tagad, stāvēdama priekšā sveču turētājiem, viņa nosauca četrus vārdus, kurus bija ielāgojusi. Pūli pāršalca murmināšana, itin kā atbalstot to cilvēku izvēli, kuri saņems dāvinājumu, un tas pašķīrās, lai dotu ceļu izsauktajiem vīriešiem un sievietēm, kas cerību pilnu un pazemīgu sejas izteiksmi šļūcošā gaitā devās pie Gvinetas, acis nemitīgi te pievērsdami Gvinetai, te novērsdamies, itin kā viņas seja dedzinātu tiem acis un tomēr viņi būtu spiesti skatīties.
Uzlūkodama šos pilsētas nicinātos nelaimīgos, kuru smagie dzīves apstākļi pārējiem iedzīvotājiem bija mēraukla pašu laimei, Gvineta sarāvās, atcerējusies, ka pat šie ļautiņi bija novērsušies no viņa zēna, krustojuši pirkstus ienīstajā zīmē pret ļauno aci, bija murminājuši un purpinājuši pret viņu, pret pašu viņa dzīvību. Pret pretekli. Nelabā bērnu. Nolādēto.
Viņas rīklē kāpa žults, un acumirkli mēteļi viņas rokās šķita smagi, un viņai bija vēlme iesviest kokvilnas saini cerīgo seju rindā un notriekt viņus zemē.
Taču viņa dziļi ievilka elpu un koncentrējās uz savu mērķi.
"Šī vieta," viņa piepeši ierunājās balsī, kas rāmajā gaisā skanēja spēcīgi un tīri, "nākotnē tiks saukta par Deikra koledžu, ko dibinājis un nodrošinājis Ričards Deikrs, Londonas pilsētas un ģildes vīndaris. Un šeit gaužām nepiemēroti nomira viņa dēls Džons Deikrs, pārtraucot tēva dzimtas un vārda turpmāku pastāvēšanu. Tagad Deikra vārds dzīvos tikai šajā koledžā. Lai godinātu Ričarda Deikra un viņa dēla piemiņu, jums tiek pasniegtas šīs žēlastības dāvanas. Vai pateicībā par šo dāvanu jūs apsolāt katru sava mūža dienu lūgties par šīs koledžas pabeigšanu un labu pārvaldīšanu nākotnē?"
Viņas acis, pārslīdējušas gaidošo saņēmēju rindai, tagad pievērsās tuvākajam stāvam — izstīdzējušam sirmgalvim, kurš sakumpušo augumu balstīja uz kruķa un kuram viena kāja bija kroplīgi ieliekta, itin kā viņam būtu lauzts un greizi saaudzis gurns. Viņš ieskatījās Gvinetas skarbajās acīs ne ilgāk par mirkli, pirms nodūra skatienu un vēl nolieca galvu.
"Es lūgšos par to," viņš apsolīja un, itin kā nobijies, pameta acis sāņus, lai redzētu, vai viņa līdzinieki nabagi ir gatavi darīt tāpat. Visi korī piebalsoja, piekrizdami, ka arī viņi lūgsies par to.
Paiedama uz priekšu, lai ieliktu mēteļus viņu izstieptajās rokās, Gvineta izlikās nedzirdam klusi nomurminātos jautājumus, kas cēlās no pūļa un tika mesti viņas virzienā. Viņa zināja, ka viņas vārdi ir satricinājuši un izbiedējuši klausītājus. Lūgsnas par mirušajiem bija ierastais atalgojums par žēlastības dāvanām; lūgsnas par ēkas labklājību, par šīs ēkas labklājību, izraisīja dusmas. "Nav priestera," viņa dzirdēja. "Kā viņa drīkst par to runāt? Tas ir priestera uzdevums."
Nu, viņa bija zinājusi, ka šādu jauninājumu pūlis uzņems nelabprāt.
Taču Gvineta aptvēra, ka nu, kad dāvanu pasniegšanas zvērestu vēl trīsreiz atkārtojis Henrijs, Pīrss Motiss un Nikolass Brige, pūļa neskaidrā murdoņa ir pārtapusi niknās bara klaigās.
Aši apsteigusi jebkādu Henrija kustību, Gvineta izgāja priekšā un ar savu mieru apklusināja pausto neapmierinātību.
"Draugi," viņa ierunājās, kad kņada bija rimusies, ļaujot viņai runāt, "kā jūs redzējāt, ka dāvanas tika pasniegtas pilsētas nabadzīgajiem un trūcīgajiem, tā jūs redzēsiet, ka noteiktā laikā dāvanas saņems arī jaunieši."
Viņa pārlaida pūlim ilgu skatienu, piesaistot tā uzmanību, lai viņas vārdi varētu atstāt iespaidu uz sanākušajiem.