Daži atbalstītāji izteica nožēlu, ka agrāk nav spējuši sniegt krietnu finansiālo palīdzību, un pievienoja paziņojumus par ziedojumiem palīdzībai; kāds džentlmenis krietni gados (Dž. Krovters [imatrikulējies 1933. gadā] no Krenbrūkas Kentā) atvainojās, ka nespēj sniegt "taustāmāku atbalstu", taču apsolīja ik dienu skaitīt lūgšanas par koledžas nākotni. Demija, atcerēdamās Tobija obita vārdus, guva mierinājumu no šīs domas un pabrīnījās par šo pierādījumu negaidītajai lētticībai sevī.
Viņa bija agri ieradusies savā kabinetā — mazlietiņ pāri astoņiem —, jo bija pamodusies stundu pirms pulksteņa zvana, sajuzdama šausmas, kas, kā noskaidrojās pāris nomoda mirkļos, saistījās ar sanāksmi pulksten piecos pēcpusdienā. Dziļi iekšienē gulēja sapratne, ka pēcpusdienā izšķirsies ne tikai koledžas nākotne. Viņas izredzes uz darbu, ja viņu atlaidīs pēc piedāvātās apvienošanas, būs ierobežotas, un Ians Bērds bija skaidri un gaiši pateicis, ka pēc atteikšanās sēsties ar viņu vienā laivā viņai nebūs darba jaunajā, apvienotajā koledžā.
Domādama par sanāksmi, viņa centās ignorēt potenciālās sekas savai nepakļāvībai Bērdam: mazā namiņa zaudēšana, piespiedu aizbraukšana no Solsteras, piepešas beigas viņas straujajai karjerai.
Un Tobijas zaudēšana. Tās unikālās dibināšanas, tās kā neatkarīgas organizācijas vēsturēs un senā stāsta zaudēšana. Ko Bērds iesāks ar atgūto stāstu par Kaintoniem, kā viņš to izmantos?
Konferences delegāti šķērsoja pagalmu, dodamies uz Astoņstūri ieturēt maltīti, kad uz Demijas rakstāmgalda iezvanījās telefons.
"Sveika, tas esmu es."
Demija nebija runājusi ar Nīlu, kopš viņš, tikko atbraucis no Londonas, kur bija apmeklējis Valsts arhīvu, ieradās pie viņas mājās ar ziņām par Saimona tiesas prāvu un pazudušajiem dāvinājumu dokumentiem.
"Sveiks."
"Lielisks blogs — vai tam bija rezultāti?"
"Ja vēlies, vari atnākt un apskatīties manu rakstāmgaldu — tas vai lūst no vēstulēm un elektroniskā pasta izdrukām."
"Labi. Vai tev ir laiks iekost?"
Demija instinktīvi vēlējās aizbildināties ar iepriekšēju norunu, taču aprāvās. Viņiem vajadzēja parunāt.
"Jā," viņa atbildēja. "Brīva kā putns."
Satraukušies, ka viņa varētu padoties gļēvumam un slēpties aiz pļāpām visu maltītes laiku, Demija uzreiz sāka tiešu valodu. Tiklīdz bija atnesti dzērieni un pierakstīti pasūtījumi, viņa sacīja: "Tātad. Jautājums par bērnu."
"Vai apdomāji?"
Demija greizi pasmaidīja. "Jā, es daudz par to domāju," viņa nospur- dza. "Īstenībā es domāju par to burtiski dienu un nakti."
"Un?"
"Es joprojām domāju."
"Kas tevi aptur?" viņa tonis bija mierīgs, taču Demija juta, ka zem vārdiem slēpjas kaisle. Viņa nebija gaidījusi šādas jūtas. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savās šaubās un vēlmēs, ka nebija domājusi analizēt Nīla motīvus vēlmei kļūt par viņas bērna tēvu, vien izdarījusi neskaidru pieņēmumu, ka viņš vēlas saglabāt saikni ar viņu.
"Vai esi apsvēris, cik ļoti tas sarežģīs attiecības ar mūsu dzīvesbiedriem nākotnē?" viņa jautāja. "Kā jutīsies tava nākamā draudzene, ja tu pastāvīgi nāksi pie manis, lai satiktu mūsu bērnu, un tev ar mani būs attiecības, no kurām viņa būs izslēgta?"
"Vai viņu vajag izslēgt no šīm attiecībām?"
"Tas tikai kļūst arvien dīvaināk," Demija ieskatījās viņam acīs. "Un ko tad, ja kādam no mums būs jāpārvācas? Tu taču nepaliksi katedrālē visu mūžu, un es varbūt zaudēšu darbu!"
"Esmu gatavs dot solījumu palikt Solsterā, līdz bērns sasniegs pilngadību," Nīls mierīgi sacīja.
Demija blenza uz viņu. "Bet kā tu vari to solīt? Tu taču nezini, kas notiks nākotnē!"
"Līdz Londonai nav tāls ceļš — ja es nevarēšu atrast darbu tur, tad nevarēšu to atrast nekur. Vai," viņš sacīja, itin kā jau iepriekš būtu rūpīgi apsvēris visas šīs iespējas, "mēs varam vienoties par pārcelšanos. Ja vienam no mums piedāvās darbu, no kura nav iespējams atteikties, varbūt otrs var pamēģināt atrast darbu tajā pašā apvidū un arī pārcelties."
Viņa papurināja galvu. "Nīl, mums katram jārūpējas par savu dzīvi, man vajag vairāk laika to apdomāt."
Viņš dziļi ievilka elpu: "Vai mums jāapspriežas ar kādu? Ar profesionāli, vai?"
Viņa lēnām pamāja. "Jā. Jā, tā ir laba doma. Bet tikai pēc tam, kad viss būs izlemts, labi? Es nevaru neko izlemt, kamēr nezinu, kas notiks ar lobiju."
Dārgais doktor Noris!
Pielikumā čeks par piecsimt mārciņām akcijai "Sasniegt miljonu", kuru ierosinājis Džons Songs. Pie šīs naudas esmu ticis, pārdodot savu visdārgāko priekšmetu — aira lāpstiņu, ar kuru vinnēju Pavasara astotdaļjūdzes sacīkstēs otrajā kursā 1938. gadā. Es airēju kā piektais, un, kā redzēsiet koledžas arhīvā, mēs bijām labākā astoņu cilvēku komanda tajā gadā. Ar sava mazmazdēla Olivera palīdzību izliku šo balvu pārdošanai internetā, un tā bija sekmīga.
Ieguvis Tobijā grādu, es brīvprātīgi iestājos Karaliskajā kara flotē un, karam beidzoties, bija uzdienējies līdz leitnanta pakāpei. Mans dēls Toms, dzimis 1943. gadā, ari bija tobietis, tāpat kā viņa dēls Džeimss, un tagad jaunais Olivers vēlas sekot sava tēva, vectēva, vecvectēva pēdās un arī iestāties Tobijā, lai gan ir paziņojis, ka lauzīs ģimenes tradīciju un studēs medicīnu, nevis jurisprudenci.
Mani ārkārtīgi apbēdina doma, ka viņš, iespējams, nevarēs piepildīt savu vēlēšanos. Koledža man ir devusi tik daudz — mērķtiecību, izredzes, godīgumu, un es vēlētos, lai Tobija arī turpmāk to dotu jauniešiem un tagad, protams, arī jaunietēm (urrā!).
Man ir skumji to teikt, bet šķiet, ka manas paaudzes tobieši jau ir izmiruši, tomēr es joprojām sazinos ar dažiem vecajiem zēniem no Toma laikiem koledžā (traģiski, bet mans dēls- Toms nomira, kad viņam bija mazliet pāri četrdesmit) un tagad, kad jaunais Olivers ir iemācījis mani apieties ar datoru, pamēģināšu sazināties arī ar citiem, izmantojot elektronisko pastu. Tā ir tik aizraujoša doma pēc visa šī laika! Mans mērķis ir noskaidrot, vai mēs kopīgiem spēkiem nevarētu nodibināt mantojumu klubu, lai atstātu koledžai pieklājīgu naudas summu, ar kuru turpināt savu labo darbu nākamajai paaudzei.
Ar laiku darīšu Jums zināms, kā man ir veicies ar šo pasākumu.
Ar sirsnīgu sveicienu
Ēriks Tarlijs
Atgriezusies kabinetā, Demija nespēja pasākt neko citu kā vien lasīt atbalsta vēstules. Vēl un vēlreiz, viņa pārlasīja pielikumu, kuru Džūlija Toda bija nosūtījusi visiem ziedojušajiem koledžas biedriem, un prātoja, cik daudzi atsauksies uz viņas lūgumu, ja vispār kāds to izdarīs.
"Dāmas un kungi," Noriss diskrēti apsauca valdes locek]u murdoņu. "Es neesmu sagatavojis darba kārtību šai sanāksmei, jo, kā jūs visi zināt, mums jāapspriež tikai viens jautājums — sera Iana Bērda, Nortgeitas koledžas prezidenta, oficiālais priekšlikums apvienot abas koledžas."
Demija, kas sēdēja blakus Norisam, juta dziļo neērtības sajūtu, kas strāvoja no sēdošajiem pie galda. Pat tos valdes locekļus, kas atbalstīja Bērda priekšlikumu, droši vien māca apslēptas šaubas par domu, ka jāpārtrauc sešsimt gadu ilgā Tobijas neatkarība.
"Es ceru, ka nevienu no klātesošajiem nav iespaidojusi ārpusē valdošā nelāgā gaisotne," Čārlza Nortropa balss skaļi izskanēja klusumā, kas iestājās pēc Norisa ievadrunas. "Kā studenti vispār uzzināja, ka notiek šī sanāksme? Tagad nav mācību laiks, viņiem šeit nevajadzētu būt — viņiem ar to nav nekāda sakara."
Demijas sirds sāka neprātīgi dauzīties no bailēm un dusmām.