"Manuprāt, šī piebilde daiļrunīgi iezīmē ideoloģisko bezdibeni starp tiem, kuri vēlas kļūt par daļu no Bērda uzņēmuma, un tiem, kuri vēlas saglabāt Tobijas neatkarību," viņa atcirta. "Teikt, ka lēmumam, vai mēs apvienojamies ar citu koledžu vai ne, nav nekāda sakara ar šīs koledžas studentiem, ir apvainojums!"
"Ak jā, slavenā mācīšanās kopiena, kas novietota pilsētas centrā, bet kas tik un tā saglabā globālu sasniedzamību un ietekmi," Nortrops zobojās. "Šīs utopiskās vīzijas īstenošana diemžēl prasa krietni vairāk naudas, nekā mums pašlaik ir vai saprātīgi varam cerēt iegūt, Milleres kundze." Viņš pievērsās Norisam, sanāksmes priekšsēdim: "Vai mēs, lūdzu, varam sākt ar dažiem skarbiem faktiem, priekšsēdētāja kungs?"
"Nē, Čārlz," Noriss sakrustoja rokas sev priekšā un katram valdes loceklim veltīja skatienu. "Ja neiebilstat, pirms sākam ar faktiem, es vēlētos pateikt sekošo. Personiski es būtībā iebilstu pret apvienošanos ar Nortgeitas koledžu to iemeslu dēļ, ar kuriem jūs esat labi pazīstami. Taču man nav vienpersonisku pilnvaru, tāpat ari jums tādu nav." Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem. "Es ceru, ka varam aizvadīt šo sēdi bez personiskiem aizspriedumiem un savtīgām vēlmēm. Ka mēs patiesi spēsim saskatīt to, kas nesīs lielāku labumu ne tikai šai koledžai, bet visai Solsteras koledžu savienībai. Mēs visi esam ievēlēti valdē ne tikai savu administratīvo dotību dēļ, bet arī tāpēc, ka esam uzticīgi šai koledžai. Es jūs visus lūgtu atcerēties šo uzticību, kad debatēsim par Iana Bērda priekšlikumu."
Kad Demija no rīta satikās ar Norisu, lai sakārtotu atbalsta vēstules, viņa atklāja, ka Noriss nav jautrā omā. "Baidos, ka akcija "Sasniegt miljonu" ir nākusi par vēlu, Demij," viņš sacīja. "Ja mums bankas kontā būtu miljons mārciņu jau rīt, mēs varbūt varētu noraidīt Bērda priekšlikumu, pat ja viņam ir kāds atbalsts valdē. Bet, pat ja mums izdodas sasniegt šo mērķi, diezin vai pietiks laika, lai tas ievērojami ietekmētu mūsu deficītu. Un neaizmirsti, ka krietna daļa piešķirtās naudas ir paredzēta logu restaurācijai."
Tomēr šķita, ka līdz sēdei viņam bija izdevies atmest šādu pesimismu.
"Iana Bērda priekšlikums," viņš tagad sacīja, piesaistījis visu uzmanību, "būtībā ir šāds — studentu un pat absolventu skaita ziņā nekas daudz nemainīsies, bet būs iespējams samazināt mācībspēku skaitu, tādējādi samazinot mācību procesa izmaksas. Daži no mazāk apmeklētiem priekšmetiem vairs netiks šeit pasniegti, un Tobijas administratīvais personāls visumā kļūs nevajadzīgs, bet no lielā skaita darbinieku tikai nedaudzus atkal pieņems darbā apvienotajā koledžā. Visi pakalpojumi tiks vadīti centralizēti, visi pieteikumi mācībām tiks iesniegti apvienotajai koledžai, un tie studenti, kuri studēs priekšmetus, ko mācīs šeit, šeit arī dzīvos, savukārt tie studenti, kuru pasniedzēji atradīsies tagadējā Nortgeita, mitināsies turienes kopmītnēs."
Kad viņš pabeidza kopsavilkumu, iestājās klusums, kamēr valde pārdomāja viņa vārdus. Tad ierunājās kāds no locekļiem: "Varbūt izklausīsies vienkāršoti, bet šķiet, ka mums nav ko zaudēt — studenti paliek, lielākā daļa personāla paliek…"
Viņa vārdi sacēla veselu gūzmu līdz tam apspiestu argumentu un pretargumentu.
Kad beidzot Demijai deva vārdu, viņa no mapes izvilka papīru žūksni.
"Te ir elektroniskās un parastās vēstules un piereģistrēti telefona zvani no agrākajiem biedriem, kas visi atbalsta doktoru Norisu un iebilst pret apvienošanos ar Nortgeitu. Es vēlētos jums nolasīt dažas no tām…"
"Ak, Dieva dēļ, te taču nenotiek kāzas, sasodīts!" Nortrops pārtrauca viņu.
"Nē, drīzāk ir sajūta, ka te notiek vāķēšana, taču man gribētos domāt, ka tas ir mazliet pāragri," Demija atcirta.
"Paklausieties," Nortropa tonis kļuva klusāks un samiernieciskāks. "Esmu pārliecināts, ka visas šīs atbalsta izpausmes," viņš ar acīm norādīja uz vēstulēm, "ir ļoti jaukas un aizkustinošas, taču ar to ir par maz un par vēlu!"
Demija pacēla mapi. "Visas atbalsta vēstules ir atsūtītas ar ziedojumiem. It visasl Arī elektroniskajās vēstulēs bija solījumi ziedot naudu."
"Jā, jā, jā! Tobiešu lojalitāte nekad nav apšaubīta. Mūsu jaukās un patīkamās tradīcijas šeit — fakts, cilvēkiem tās patīk, Dieva dēļ! — nekad nav apšaubītas. Jautājums— vienīgais jautājums — ir, vai mēs varam šādi turpināt? Un atbilde pilnīgi nepārprotami ir noliedzoša."
"Es nedomāju, ka tas ir vienīgais jautājums," Demija iebilda. "Es domāju, ka svarīgāks jautājums ir šāds: "Vai Solsterai ir nepieciešama tāda koledža kā Tobija, kas pretojas modes tendencēm un turas pie patiesības un sociālā taisnīguma vērtībām…""
"Sociālais taisnīgums?" Nortrops zobojās. "Kā mēs varam turēties pie sociālā taisnīguma vērtībām, ja esam elitāra iestāde?"
"Jūs aizmirstat, ka nejau visi Tobijas biedri ir studenti un pasniedzēji. Mums ir sabiedrisks līgums starp administrāciju un apkalpojošo personālu. Tā kā mēs neesam uz peļņas gūšanu orientēta organizācija…"
"Atkārtojiet vēlreiz!"
"Tā kā mēs tāda neesam, mēs varam piedāvāt darbu uz mūžu tiem, kas vēlas šādu stabilitāti, kam seko saprātīga pensija. Kā jūs domājat, cik apkopējiem šajā valstī darba devēji piedāvā pensiju, Čārlz? Eņģeļiem šeit daudz dod, bet arī viņi mums dod daudz — vidusmēra apkopēji, kurus saista līgumattiecības, nepieskatīs jaunus, neaizsargātus studentus, kas pirmo reizi devušies prom no mājām, viņi neievēros potenciālās pašnāvības, piepešās pārmaiņas ierastajā kārtībā, kas liecina, ka kaut kas nav labi. Ne jau velti viņus sauc par eņģeļiem — viņi sargā mūsu jauniešus."
"Atkal, tas ir jauki, slavējami, mīļi! Bet mēs nevaram to atļauties. Mums nav naudas\"
Demija ignorēja iestarpinājumu. "Un vai jūs zinājāt, ka grupa studentu ir izveidojuši brīvprātīgo darbu komiteju, kas ierosinājusi pilsētas domei rīkot vasaras skolas, ārpusskolas sporta klubus un apmācīt nesekmīgos skolēnus? Tas ir sociālais taisnīgums, Čārlz."
"No — kurienes — nāks — nauda?"
"Brīvprātīgo darbu komitejai — no Solsteras domes. Un, manuprāt, ja vien būs vairāk laika, jūs redzēsiet, ka nauda nāks, ka mēs spēsim izlīdzināt bilanci. Piemēram, jau esmu sākusi sarunas par Kaintonu stāsta autortiesību pārdošanu."
Pirms Nortrops paguva atbildēt, Noriss, kas bija pagriezis galvu uz loga pusi, pacēla roku. Sākumā klusi, bet tad, pieņemoties skaļumā, no pagalma skanēja dziesmas For He's a olly Good Fellow* vārdi.
Piecēlies kājās, Noriss šķērsoja telpu un piegāja pie loga.
"O, nu gan," Demija dzirdēja viņu klusi nosakām.
Kad viņa un valdes locekļi piebiedrojās koledžas direktoram pie loga, viņi ieraudzīja pilnu pagalmu ar cilvēkiem, kas sparīgi dziedāja un raudzījās augšup uz konferenču telpas logu. Liela sieviete kuplā kleitā un ar nevainojamu copi stāvēja uz paaugstinājuma, kas Demijai šķita līdzīgs studentu palātas telpas tribīnei, un, teatrāli žestikulēdama, diriģēja dziedāšanu. Pamanījusi, ka dziedātājiem mainās sejas izteiksme un viņi skatās augšup, viņa pagriezās uz savas platformas un zemu paklanījās, pēc kā viegli nolēca zemē un devās uz kāpnēm zem konferenču zāles.
Tobijas blogs
Klikšķiniet šeit. lai redzētu īstu sargeņģeli. To zināšanai, kuriem nav
paveicies būt viņas laikabiedriem Tobijā astoņdesmito gadu vidū, viņas Otra populārākā dziesma angļu valodā, ar kuru tiek apsveikts cilvēks saistībā ar kādu svarīgu notikumu, piemēram, ar došanos pensijā, paaugstinājumu darbā, bērna piedzimšanu utt.
vārds ir Džulija Toda. Tagad viņa ir advokāte, kas atrodas atvaļinājumā, lai uzaudzinātu divus bērnus un, kā izrādās, izglābtu koledžu.