Atbildot uz vienu no manām neskaitāmajām elektroniskā pasta vēstulēm, kurās pirms ārkārtas valdes sēdes lūdzu atbalstu Edam Norisam, Džūlija piedāvāja plānu. Viņa lūdza mums nosūtīt tālāk visiem nesenajiem ziedotājiem šādu vēstuli:
Dārgais draugs tobieti un tiešais naudas līdzekļu devēj!
Iespējams, ka ļūs mani nepazīstat (Tobija no 1985. līdz 1988. gadam), bet mēs visi esam — kā teiktu neparasti enerģiskā Milleres kundze — vispasaules tobiešu kopienas locekļi. Līdz ar to man ir plāns, kas ne tikai sniegs Edmundam Norisam finansiālo un morālo atbalstu ārkārtas sēdē, bet, iespējams, ļaus viņam atvilkt elpu un pa to laiku sagādāt naudu un sakārtot dažas Tobijas problēmas tā, ka mēs būsim pasargāti no galīgā Nortgeitas risinājuma.
Lūk, kāds ir mans piedāvājums: piektdien tik daudziem no mums, kuriem tas ir iespējams, jāierodas Tobijā ārkārtas sēdes laikā un jādara zināms, ka, tā kā mēs esam akcionāri, pirms šādu lēmumu pieņemšanas ir jāapspriežas ar mums. ļuristiem Jūsu vidū man jāsaka — es zinu, ka tas ir apšaubāms arguments, jo tehniski mēs tādi neesam, taču es esmu pārliecināta, ka mēs varam izvirzīt apgalvojumu, ka starp mums un koledžu pastāv kaut kāds iedomāts vai netiešs līgums, kuru viņi pārkāpj. Mēs vismaz varam radīt apjukumu ar liberālu pieeju un atlikt lēmuma pieņemšanu.
ja esat kopā ar mani, ierodieties Tobijas pagalmā piecos pēcpusdienā, un tur izdomāsim, kā rīkoties tālāk.
Uz redzi (tiem, kas mani pazīst)!
Ar vislabākajiem novēlējumiem (tiem, kas mani nepazīst) Džūlija Toda
Uz Džūlijas aicinājumu atsaucās pārsteidzoši daudz cilvēku, aptuveni trīssimt agrāko koledžas biedru ieradās pagalmā, kur apvienoja spēkus ar vairākiem dučiem studentu, kas bija sapulcējušies, lai protestētu pret sēdi, un viņi izveidoja improvizētu kori Džūlijas vadībā un dziedāja For He's a Jolly Good Fellow, līdz valde nokāpa lejā apskatīties, kas tur īsti notiek.
Saruna bija aptuveni šāda:
Džūlija [pilnās burās]: Mēs visi esam solījuši dot naudu — daudzi vairāk nekā tūkstoš mārciņu gadā — šai koledžai. Mēs esam akcionāri. Jūs nevarat sēdē, kurā mēs nepiedalāmies, vienkārši izlemt, ka apvienojaties ar Nortgeitas koledžu.
Koledžas kasieris [nožēlas pilns, taču stingri): Manuprāt, likums diemžēl mums to ļauj darīt.
Džūlija [stingri un bez mazākās nožēlas]: O, bet, manuprāt, jūs diemžēl atklāsiet, ka tad, ja mēs uzsāksim civiltiesisku procesu pret jums, jūs, lai gan, iespējams, uzvarēsiet, būsiet tik ilgi sasaistīti un iztērējuši tik daudz naudas, ka Nortgeita vairs nebūs ieinteresēta.
Dekāns Čārlzs Nortrops [noraidoši, saniknoti]: Uz kāda pamata jūs sāksiet tiesas procesu?
Džūlija | nekavējoties]: Līguma laušana.
Čārlzs (vēl noraidošāk]: Neesiet smieklīgi, starp mums nav nekāda līguma!
Džūlija | iekarsusi |: Manuprāt, jūs atklāsiet, ka mums ir pamats pieņemt, ka starp jums, iestādi, un mums, ziedotājiem, pastāv netiešs līgums, kas noteic, ka jūs apmaiņā pret mūsu naudu pietiekamā mērā mēģināsiet atjaunot koledžas finansiālo stāvokli. Un mēs neuzskatām, ka pāris nožēlojamu nedēļu pirms finansiāla sabrukuma ir pietiekama apjoma mēģinājums. [Pabeidz runu ar platu smaidu kā izcila advokāte, kas nonākusi līdz nepilnībai pretinieka argumentācijā.]
Kādu laiku pēc šīs vārdu apmaiņas valdīja haoss un apjukums, pēc kā vairāki interviju sniedzēji mēģināja izskaidrot žurnālistiem (kurus studentu pārstāvji ar varu bija izstūmuši priekšā) notikušo, taču beigu beigās neapšaubāmi apjukusi valde nāca klajā ar vienošanos. Džūlijas iejaukšanās rezultātā tika nolemts, ka mēneša laikā, tas ir, tieši nedēļu pēc Gadskārtas skrējiena, notiks visu ieinteresēto pušu (studentu, administrācijas, apkalpojošā personāla, mācībspēku, nomnieku, agrāko biedru) kopsapulce, lai vēlreiz izskatītu Nortgeitas ierosinājumus. Tiksimies tajā?
Sešdesmit četri
Solsterā, 1398. gada vasaras beigas
Vēlā pēcpusdienā, kad diena sliecās uz krēslas pusi un siltā rietumu vējā mazliet aprima lietus, dienu pēc dīvainās Džona Deikra nāves atceres ceremonijas pa Solsteras pilsētas dienvidu vārtiem iebrauca vezumnieks, kura rati bija piekrauti ar akmeņiem.
"Es esmu Helkins Skafs," viņš pavēstīja vārtu sargam izloksnē, kas tam nebija pazīstama un ko tas uzskatīja nākam tālu no valsts rietumiem, "man ir pavēlēts aizvest šo akmeņus uz mūrniekmeistara Henrija Eklenda māju. Vai varat pateikt, kur tā atrodas?"
"Eklenda kungs dzīvo mūrniekmeistara Kaintona mājā, lai gan pats Kaintona kungs pašlaik neatrodas pilsētā," vārtu sargs atbildēja.
"Man šī krava jānodod Eklenda kungam," flegmātiski atteica vezumnieks, kuru nepavisam neinteresēja augstāko darīšanas.
Vārtu sargs pastāstīja viņam, kur meklējama Saimona un Gvinetas māja, bet tad piesardzīgi piebilda: "Vai tev nav jāatstāj akmeņi koledžas būvlaukumā, draugs? Jo tur noris Eklenda kunga darbs."
Šķita, ka vezumnieks šaubās. "Man likts vest uz māju," viņš nedroši sacīja.
Vārtu sargs, acīmredzot nospriedis, ka šis vīrs nav pieradis pastāvīgi pieņemt lēmumus, ierosināja uz Kaintonu māju aizsūtīt puiku, lai tas atvestu šurp Eklenda kungu vai apjautātos par rīkojumu, kurp nogādāt kravu. Pāris mirkļu pārlicis, vezumnieks piekrita, ka tā, iespējams, būs vis- .labākā rīcība, jo nepavisam nevēlējās vest ratus pa pilsētas ielām, "nedz ari meklēt pajumti zirgam".
Henrijs, ieradies pie vārtiem un pārraud/ījis akmeņu izkraušanu strādnieku apmetnē un zirga izmitināšanu, satvēra vezumnieku aiz izmirkušā pleca un izveda viņu caur pilsētas vārtiem. "Nāc, draugs," viņš sacīja, "es tevi aizvedīšu uz naktsmājām zem mana jumta."
Kad viņi gāja pa ielām, veikalu rindu un māju salmu jumtiem joprojām pilot un vīru zābakiem šķiežot dubļus, Henrijs sāņus palūkojās uz vezumnieku. Vīrs bija mazliet virs vidēja auguma, taču sakumpis, itin kā sēdēšana ratos būtu saliekusi muguru un izvirzījusi galvu uz priekšu; uz grumbainās sejas bija nedēlu auguši sirmas un brūnganas bārdas rugāji, bet zem tiem viņa seja izskatījās bāla, ne tā kā lielākajai daļai viņa aroda vīru, kuri bija norūdīti visos vējos un laika apstākļos. Zem cepures viņa mati bija apcirpti, lai neiemestos utis. No apvalkātās un notraipītās ādas cepures nekas nespraucās ārā.
"Vai tev nav ietaukotu ādu, kas pasargā no lietus, draugs?" Henrijs pieklājīgi apvaicājās.
"Nē, kungs," atbildēja vezumnieks. "Es vienmēr esmu ģērbies tā, kā jūs mani redzat."
"Mums jāparaugās, vai nevaram atrast jums ko labāku atpakaļceļam," Henrijs sacīja, "jo šķiet, ka lietus nemitēsies vēl dienām ilgi."
Vezumnieks piepeši pameta galvu sāņus, lai paskatītos uz Henriju, taču neko neteica, ļaudams neizteiktam jautājumam palikt karājamies gaisā starp viņiem, līdz viņi nonāca Gvinetas mājas siltumā un sausumā.
Ievedis vezumnieku iekšā un aizvēris durvis, Henrijs ļāva vaļu smiekliem.
"Dieva vārds, Saimon, es nebūtu tevi pazinis, ja nebūtu gaidījis tavu ierašanos! No kurienes tu rāvi Helkinu Skafu?"
"Viņš bija vezumnieks, kuru savulaik pazinu," Saimons atbildēja ierastajā balsī, iztaisnojis muguru un saviebies. "Man jānovelk šīs drēbes un jāuzģērbj sausas, esmu pārsalis."
Gvineta, apkalpodama vīru, kamēr viņš izģērbās, nomazgājās siltā ūdenī, ko viņa bija atnesusi, un uzvilka tīrās linu drēbes, kas vairāk atbilda viņa sabiedriskajam stāvoklim, rūpīgi nopētīja Saimonu. Iespējams, ka pie tā vainojams bārdas trūkums, taču viņa seja bija kalsnāka un krunkaināka, nekā viņa jelkad bija redzējusi. Viņa mati, kas bija puscollas garumā, bija kļuvuši plānāki, sirmāki un atkāpušies no augstās pieres, un Gvineta, piepeši sajuzdama sievas maigumu, kad noraudzījās uz viņu, prātoja, vai kalpotāji Kaintonā viņu pienācīgi ēdinājuši.