"Tu neizskaties labi, Saimon," viņa maigi sacīja.
"Es ceļā saaukstējos," viņš teica. "Lietus lija teju visu braucienu no Kaintonas, un gulēšana zem ratiem diez ko nelīdzēja."
Šo plānu, kā Saimonam atgriezties Solsterā, viņi bija izkaluši pirms vairākām nedēļām, Gvinetai iepriekš aprunājoties ar l'īrsu Motisu. Viņa, Henrijs un Elisone, kas baroja bērnu, bija nosprieduši, ka novēlotā Džona Deikra nāves piemiņas ceremonija, kurā tika devīgi izdalītas dāvanas kā vecajiem, tā jaunajiem, varētu noskaņot labvēlīgi lielu skaitu to cilvēku Solsterā, kurus citādi varēja pierunāt dejot pēc Koplija stabules un atbalstīt koledžas nopostīšanu. Solījums desmit gadu izsniegt žēlastības dāvanas, ļoti iespējams, saglabās viņu uzticību saviem labdariem. Un jo ilgāk pastāvēs koledža, kurā uzturēsies un izglītosies Solsteras jaunie cilvēki, jo vairāk tā kļūs par pilsētas paražu, ko iedzīvotāji būs pieņēmuši, sirdī — viņa cerēja — atzīstot to par savējo.
Drīz vien pēc tam, kad bija izplānots Džona Deikra obits, Gvineta sāka kaislīgi vēlēties tādu pašu ceremoniju Tobija atcerei. Viņai par pārsteigumu, Henrijs un Elisone piekrita, un tika izplānota Saimona slepenā atgriešanās Solsterā.
Tagad, kad bija uzcelti dzīvojamie korpusi, kā arī izveidotas nišas statujām, Gvineta bija iecerējusi uzsliet abas Tobija statujas, gatavojoties viņa obitam.
Viņa redzēja, ko Saimonam maksājusi atrašanās šeit. Viņa grumbainajos, skūtajos sejas pantos un nabadzīga cilvēka matu griezumā bija redzamas grūtības un pazemojums. Viņa gandrīz vai nespēja piespiesties pateikt viņam to, kas bija sakāms.
"Saimon," viņa lēnām teica, raudzīdamās vīrā, "šogad mēs nedrīkstam svinēt Tobija obitu."
Viņa galva parāvās augšup itin kā pēc sitiena pa zodu. "Ko? Kamdēļ?"
Gvineta īsumā izstāstīja par Koplija iejaukšanos Džona nāves gadadienas piemiņas pasākumā.
"Mēs vairs nedrīkstam riskēt viņu izprovocēt vēl vairāk," viņa pabeidza domu. "Piedod, Saimon, biju nodomājusi iežēlināt cilvēkus pret mums vispirms ar Džona obitu, taču nebiju rēķinājusies ar Kopliju."
"Vai tu nezināji, ka viņš ir pilsētā?" Saimons prasīja.
Gvineta nelaimīgi nopūtās. "Zināju. Bet es tik ļoti bija pieradusi, ka celtniecība netiek traucēta, ka neapsvēru, kā viņš raudzīsies uz obitu bez priestera, kā viņš uztvers žēlastības dāvanu dalīšanu ar skaidru mērķi iemantot cilvēku labvēlību."
Saimons skatījās uz viņu. Gvineta pazina savu vīru, zināja, ka viņā droši vien pieņemas dusmas, apdomājot visu, ko viņš bija pārcietis, lai nepazīts ierastos Solsterā un tad dzirdētu, ka viņa dēla dzīve netiks pieminēta, ka viņa upuris vēl uz gadu paliks nezināms.
Tādēļ jo lielāks bija viņas izbrīns, kad viņš klusi nopūtās un sacīja: "Tas nekas. Svarīgāk ir tas, ka koledža ir uzcelta, mūsu dēla statujas ir novietotas un ka visi varēs redzēt gan viņa ķermeni, gan dvēseli."
Gvineta maigi pieskārās viņa rokai: "Piedod, Saimon. Es tevi pievīlu."
Viņš uzlika roku uz viņas plaukstas un maigām acīm uzsmaidīja viņai. "Es tev piedodu, sieva," viņš sacīja. Paspēris soli uz priekšu, viņš mīļi uzlika roku viņai uz pleca.
Gvinetai dobji iepukstējās sirds, un viņa nedomājot atsaucās. Ar vienu īsu soli pietuvojusies pilnībā, viņa iekrita viņa skāvienā un piekļāva muti viņa lūpām.
Sešdesmit pieci
Solsterā, mūsdienas
Helikopters lidinājās virs saules apspīdētās pilsētas kā drebelīga, lielvē- deraina spāre, nemitīgi filmējot apakšā notiekošo. Desmit miljonos televizoru ekrānu neredzama roka iezīmēja datora radītas līnijas pār Solsteras pilsētas centru no putna lidojuma. Tika skaidroti Gadskārtas skrējiena noteikumi un analizēti skrējēju maršruti.
Koledžas ieskāva apļi, līnijas ar bultiņām norādīja iespējamos ceļus, kas savienoja koledžas, un zvaigzne centrā apzīmēja Svētā Toma koledžu — Solsteras universitātes Gadskārtas skrējiena-galamērķi.
Helikoptera kameras parādīja tuvplānā visas Solsteras dibinātājkole- džas pēc kārtas, un, kad pie televizoriem sēdošo nāciju iepazīstināja ar koledžu skrējējiem, virs galvenā pagalma vai iespaidīgas fasādes parādījās jauno, smaidīgo sportistu fotogrāfijas un tika minēti viņa augumu parametri, sportiskie sasniegumi un studiju programma.
Dankans Maktīrs (pagājušā gada rezervists), augums 1 metrs un 79 centimetri, svars 60 kilogramu, studē jurisprudenci.
Sēlija Makla (skrējienā piedalās otro gadu), augums 1 metrs un 70 centimetru, svars 56 kilogrami, studē klasisko filoloģiju.
Elena Balantaina (skrējienā piedalās otro gadu), augums 1 metrs 65 centimetri, svars 50,5 kilogrami, Amatieru sporta savienības rīkotā valsts čempionāta uzvarētāja vecuma grupā līdz 18 gadiem, studē medicīnu.
Sems Kīrnss (skrējienā piedalās pirmoreiz), 1 metrs 85 centimetri,
63 kilogrami, studē psiholoģiju.
Demija atstāja mierā debesis un pievērsās sportistiem. "No augšas, man šķiet, filmē BBC," viņa piezīmēja. Viņa turpināja uzmundrināšanas runu. "Labi, mums vēl ir divdesmit minūtes līdz startam uz tilta. Vai visi jūtas labi?"
Te nu stāvēja visi četri skrējēji sarkanzilajos zīda sporta tērpos, uz kuriem bija izšūts Stlvena Kingslija izdomātais logo ar formulu, bet aizmugurē bija Kaintona un Deikra koledžas simbols — muca un cirkulis. Tie, kas nebija iekļuvuši komandas pamatsastāvā, arī bija tur, ģērbušies treniņtērpos un gatavi "izlūkot", lai palīdzētu komandas biedriem.
Tā kā sponsori pēdējo divu desmitgažu laikā bija padarījuši sacensības vēl svarīgākas, "izlūki" bija tikpat nozīmīga skrējiena sastāvdaļa kā paši skrējēji. Tieši izlūki, novērojot pretinieku komandu taktiku un atlikušo rožu stāvokli stendos, noteica skrējiena stratēģiju beidzamajos posmos. Sagaidījuši skrējējus pie iepriekš sarunātiem novērošanas punktiem, viņi nosauca kodus, kas noteica skrējēju nākamo mērķi, tādējādi vai nu apstiprinot, vai mainot iepriekš izplānoto maršrutu. Šī sistēma lielākoties bija palikusi nemainīga līdz tam, kad finansiālās godalgas Rožu kausa ieguvējiem bija pamudinājušas Svēto Danstena koledžu apgādāt savus izlūkus un skrējējus ar mobilajiem telefoniem, tādējādi nodrošinot savas komandas pārākumu. Uzvarējusi komanda tika bargi kritizēta koledžu padomē un diskvalificēta nākamā gada sacensībām.
Tagad skrējiena tiesneši bija pastāvīgi modri un pirms un pēc skrējiena pārmeklēja gan izlūkus, gan skrējējus, meklējot noslēptus saziņas līdzekļus.
Demija nopētīja skrējēju sejas. Viņa zināja, ka pati bija radījusi tajās nomanāmo baiļu sajūtu. Viņa bija izstrādājusi Gadskārtas skrējiena plānu, ar kura palīdzību Tobijas sportisti nonāks televizoru ekrānos visā pasaulē. "Mums vajag piesaistīt globālu uzmanību — sazināties ar visiem agrākajiem biedriem — nodot viņiem svarīgu vēstījumu," viņa bija teikusi. Un tagad šie četri jaunieši grasījās piešķirt šim vēstījumam nozīmi.
Edmunds Noriss, kas bija atstāts neziņā par Demijas plāniem skrējienam uz tā pieņēmuma pamata, ka viņš varētu izteikt noliegumu, stāvēja Astoņstūra pagalmā un sniedza interviju BBC. Tuvu, taču sāņus, lai nebūtu redzams viņam blakus, stāvēja Ians Bērds.